Laikam jau tikai gēnos iekodētā informācija spētu atklāt, kāpēc laiku pa laikam ieroci rokās grib paturēt pat tāds, kuram nav nekāda sakara ar tā oficiāli un neoficiāli akceptētajām lietošanas sfērām.
Ar ūdens strūklu pagalmā, pa bundžām atrakciju stendā, ar krāsu bumbiņām peintbola parkā, ar «gaiseni» sporta svētkos un šaujamieroci olimpiskajās spēlēs, pa «skrejošās mežacūkas» butaforiju un diemžēl – arī oriģinālu. Bet te tad nu pēc Eiropas civilizācijas standartiem būtu velkama arī azarta robeža. Par to vismaz pārliecinātas karavīru mātes. Tās Krievijas un Ukrainas sievietes, kuru lolojumi gājuši bojā karadarbības zonā Ukrainā. Un, jādomā, arī tās Latvijā, kuru dēli it kā no Ludzas, it kā Rīgas vai Ozolniekiem devušies uz turieni pēc pašu gribas.
Veselais saprāts, likumisks tiesību akts un sods par tā neievērošanu – cauri gadsimtiem cilvēks centies gan iegrožot, gan manipulēt savas teritoriju iekarotāja tieksmes kā individuālā, tā valstu kontekstā. Taču pārmaiņas nākušas «pa milimetram». Un ne vien mūs šķietami neskarošie procesi tālās valstīs, bet notiekošais tepat ap 2000 kilometru no Latvijas apstiprina – visiem trim ietekmēšanas līdzekļiem joprojām ir sava loma.
Ap 1800 cilvēku Krievijā parakstījuši paziņojumu, kas publicēts organizācijas «Inteliģences kongress pret karu, Krievijas pašizolāciju un totalitārisma restaurāciju» mājaslapā. Par pamieru vārdos vienojušies abu Ukrainas konfliktā iesaistīto pušu pārstāvji. Eiropas Savienība noteikusi jaunas sankcijas pret Krieviju, kas pagaidām gan tiek paturētas «rezervē». Tikmēr ziņu aģentūras vēsta, ka mīnmetēju apšaudēs Ukrainas pilsētas Mariupoles pievārtē joprojām ir ievainotie un bojāgājušie. Bet tepat Latvijā atbildība likuma priekšā varētu sagaidīt trīs «ludzāniešus», kas videomateriālā apliecinājuši savu karošanu Ukrainas prokrievisko separātistu pusē, – Drošības policijā pirmoreiz sākts kriminālprocess par publisku aicinājumu uz terorismu. ◆
