No Leišmales līdz Igaunijas pierobežai aizbraukt neiznāk pārāk bieži. Parasti ir braukts pa Tallinas šoseju gar jūras līci.
No Leišmales līdz Igaunijas pierobežai aizbraukt neiznāk pārāk bieži. Parasti ir braukts pa Tallinas šoseju gar jūras līci. Tādēļ vienmēr šķitis, ka ceļmalā katrā ziņā ir glīti namiņi, iekopti dārzi, skaistas kāpu ainavas un viesmīlīgi krodziņi. Taču uz ziemeļu kaimiņvalsti ved arī daudzi necilāki celiņi. Viens no tiem – caur Valmieras rajona Ipiķu pagastu.
Pagasta centrs – tā ir stārķa ligzda mūra vējdzirnavu drupās un mājele ar karogu un plāksni «Ipiķu pagasta Padome». Turpat līdzās ir lieliska, samērā mūsdienīga sabiedriskā ēka, kas diemžēl ieaugusi nezālēs. Pāris stundu laikā pagasta centrā nebija sastopama neviena dzīva radība. Garām pabrauca tikai viena automašīna: uz vietējo robežsardzes punktu devās maiņa…
Neilgi pirms mūsu brauciena televīzijas raidījumā «Bez tabu» Ipiķu pagasts bija rādīts kā bezcerības un trūkuma ieleja, kur tomēr esot viena būtiska priekšrocība: pieejams lētais igauņu cukurs. Tā cena, pārrēķinot mūsu naudā, esot 20 santīmu par kilogramu. Televīzijas sižetā bija uzņemti ipiķieši, kas ieveda divriteņiem pārsviestus cukura maisus. Raudzījām, vai kādu vedēju nesastapsim, jo ir taču pati ievārījumu gatavošanas sezona, bet cukura cenas Zemgales lauku veikaliņos palēkušās vietām pat virs 70 santīmiem kilogramā.
Mūsu cerības nepiepildījās. Vienīgo ipiķieti – bez divriteņa, bez cukura maisiem – sastapām kādās mājās, ko no robežas šķir tikai daži simti metru. Meža ielokā vientuļi slējās baltu ķieģeļu ēka, tai apkārt – pussagruvuši šķūņi. Pāri ceļmalas grāvim piekļūt mājai varēja pa vecām pārmestām durvīm. Sētsvidū mūs sagaidīja viņš – septiņus gadus vecs prātvēders vārdā Jānis. Taujājām pēc vecākiem.
«Viņi ir darbā,» atteica mazais vīriņš.
«Kur viņi strādā?»
«Mežā.»
«Ko dara?»
«Lasa mellenes. Pēc tam ved uz Rūjienu nodot. Maksā četrdesmit santīmu par kilogramu.»
«Vai tad mājās pilnīgi neviena nav?»
Neesot gan. Tēvs, māte, abi lielie brāļi un vecmāmiņa – visi ik dienu dodoties uz mežu peļņā. No agra rīta līdz vēlai pēcpusdienai. Māju aizslēdz, puiku atstāj pagalmā. Viņš dienu vada, ceļmalas krūmos no smiltīm veidodams 1. formulas trasi tikai iedomātajām spēļu mašīnītēm. Apkārt – nekādu pazīmju, kas liecinātu par mājlopu vai kaut vistu.
«Govis bija, kad es biju maziņš. Nokāva un pārdeva. No ogām vairāk labuma,» prātīgi skaidroja Jancis. Viņš labprāt ielaidās sarunā. Īpaši pēc tam, kad bija noskaidrojis mūsu automašīnas marku, viņš ar pārākumu balsī rezumēja: «A mums ir labāka. Pavisam jauna «džetiņa». Divpadsmit gadu veca!» To pasacījis, puisis izvilka no kabatas rupjmaizes riku un apņēmīgi tajā iekodās.
Šajā viensētā iegriezāmies, lai apjautātos par ipiķiešu ikdienu, par daudzinātā kaimiņvalsts lētā cukura saldo leiputriju, par dzīvi vispār. Galu galā kaut neklātienē guvām samērā skaidru priekšstatu par to.
«Vai tev nav garlaicīgi augām dienām būt vienam?» jautājām Jānim.
«Citkārt tiešām ir garlaicīgi, bet šodien man pakaļ dzinās zilā sūdu muša un man bija jautri… Vēl dīķītī dzīvo četri «žuki», arī ar tiem reizēm var spēlēties.»
Ipiķu pagastu pametām, vērojot abpus ceļam «nopļautos» mežu masīvus un tīksminoties par vismaz divdesmit dzērvēm, kas graciozi pastaigājās tikai pārdesmit metru attālumā no ceļa.
Vēlāk, Rūjienas pusē tiekoties arī ar pieaugušajiem, kļuva skaidrs, kāpēc Ipiķu pagasts, ko ar vēl pāris kaimiņpagastiem Valmieras rajona ziemeļos mēdz dēvēt par «kūtspakaļu», ir grimis tādā postā. Gandrīz vienīgā darbavieta esot robežsardzes postenis, citi vīri, kad nedzerot sīvo, piepelnās meža darbos. Lopus turēt varot atļauties retais. «Vidzemes piens» tikai lielajiem ražotājiem par piegādāto produkciju maksājot pienācīgi, bet ipiķiešiem, kas spītīgi vēl turot pa kādai gotiņai, atmetot tikai divus santīmus par piena litru. Un par to cukura vešanu ar maisiem esot tikai pļāpas. Patiešām, viņpus robežai igauņu miestiņā cukurs esot nopērkams. Taču oficiāli viens cilvēks drīkstot pārvest tikai trīs kilogramus. Daži gan iemanoties tikt arī pie lielāka daudzuma, taču tas, pirmkārt, esot riskanti, otrkārt, katram ipiķietim esot kāds radinieks tālāk no robežas vai pat Rīgā, tad nu tikko spējot ar lēto saldumu apgādāt viņus, bet, treškārt, nevienam jau neesot tādas naudas, lai vienā reizē spētu nopirkt veselu maisu…
Cerēdami tomēr sagaidīt prātīgā Jāņa vecākus, skumjajā viensētā uzkavējāmies labu laiciņu. Zēns par to priecājās, jo varēja izrunāties pēc sirds patikas. Kad, pieaugušos nesagaidījuši, atvadījāmies, atskata spogulī vēl ilgi redzējām mazo cilvēciņu sirsnīgi mājam ar roku. Viņš māja un māja, kamēr izzuda tālē. Spogulī šķita redzamas tikai viņa bērnišķīgās zilās acis.
Atceļā galvā šaudījās haotiskas domas. Piemēram, kas sagaida ipiķiešus pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā? Zudīs robeža ar Igauniju un līdz ar to vai vienīgā darbavieta? Vai varbūt no Eiropas turp plūdīs iebraucēji – lasīt mellenes? Kas tevi sagaida, prātvēder Janci, pēc gadiem astoņiem, kad pabeigsi pamatskolu? Galu galā – Ipiķi nav Latvijas pats atpalikušākais nostūris…
