Kopš 2000. gada Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas Jelgavas iecirkņa prāvests ir jelgavnieks Oskars Laugalis.
Kopš 2000. gada Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas Jelgavas iecirkņa prāvests ir jelgavnieks Oskars Laugalis. Ciemojoties pie viņa dzīvoklī Olainē, aicinājām uz sarunu par ceļu pie ticības, kalpošanu un daudzām citām lietām.
Jūs esat jelgavnieks, bet dzīvojat Olainē. Tepat aiz daudzdzīvokļu nama logiem ir mežs. Patīkami paskatīties.
Olainē nokļuvu pēc laulībām ar sievu Daigu. Šeit esmu apmeties ģimenes apstākļu dēļ. No dzimšanas 1962. gadā līdz pat 1991. gadam biju jelgavnieks, dzimtajā pilsētā arī tagad dzīvo mana māte. Ja Dievs dos, kopā ar ģimeni ceru tur atgriezties.
Agrākā ķīmiķu pilsēta Olaine lielā mērā kļuvusi par tādu kā Rīgas guļamvagonu. Mežs pilsētā šķir dzīvojamos rajonus no rūpnieciskās zonas. Padomju laikā mūsu mājas iedzīvotājiem izdalītas gāzmaskas – ja ķīmiskajā rūpnīcā notiek avārija, lai var paglābties. Un tiešām tādi gadījumi bijuši. Jāpiebilst, ka Olainē dzīvo arī Sv.Annas draudzes mācītājs Oskars Skrodelis.
Pastāstiet, lūdzu, par savu bērnību un agrās jaunības gadiem Jelgavā?
Esmu dzimis astoņus gadus pēc tam, kad māte bija atgriezusies no apcietinājuma austrumos par mežabrāļu atbalstīšanu. Augu kā zēns, kuram patika praktiskas lietas. Mana klasesbiedra Jāņa tēvs bija dzelzceļnieks – lokomotīves mašīnists. Tā es jau no piektās klases sāku braukt uz nodarbībām Rīgā Mežaparkā, kur darbojās bērnu dzelzceļš. Nevar gan teikt, ka līdz tam Dievu nepazinu. Bērnībā esmu kristīts Sv.Jāņa baznīcā. Man bija ļoti gādīga krustmāte Maiga Kārkliņa. Viņa līdz pat aiziešanai mūžībā uzturēja labas attiecības, lūdzās un domāja par mani. Nesen pārskatīju dažas savas vēstules mātei, ko biju rakstījis no dienesta padomju armijā. Tur vienā otrā vietā ir vārdi “paldies Dievam” ar lielo burtu. Šīs attiecības ar Visaugstāko gan nebija īsti personīgas, lai gan kādu lūgšanu arī tolaik jau mācēju sacīt.
Pabeidzis astoņas klases Jelgavas 2. vidusskolā, devos uz Rīgu, uz dzelzceļnieku arodskolu. Strādāju Zasulauka depo par mašīnista palīgu un turpināju izglītību Sanktpēterburgas Dzelzceļa inženieru institūtā, ko pabeidzu 1989. gadā. Tad arī iestājos garīgajā seminārā, kas pārtapa par Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti. Jau studiju laikā sāku kalpot kā mācītājs Krustpils draudzē. Pēc pusotra gada nonācu Dobelē.
Kādi notikumi jūs iedrošinājuši mainīt stabilo karjeru dzelzceļā pret tolaik vēl tik ļoti neskaidro mācītāja kalpošanu?
Astoņdesmito gadu otrajā pusē, kad vēl biju dzelzceļnieks, satiku meitenes no Rīgas Mateja baptistu draudzes. Viņām bija kāds sakars arī ar “Helsinki 86” grupas dalībniekiem, kas bija spiesti izceļot no Latvijas. Šīs meitenes man patika. Apspriedām svarīgas dzīves lietas kādā Rīgas dzīvoklī. Atceros, ka, ierunājoties par politiku, kāds brīdināja: “Klusu, te ir mikrofoni, čeka noklausās!”
Šķiet, 1987. gada Vecgada vakarā biju ielūgts uz jauniešu sarīkojumu draudzes namā. Pārbraucis no reisa, jutos noguris un īsti negribēju turp iet. Turklāt kāds pie baptistiem Jaunais gads, ja viņi nedzer pat šampanieti! Piezvanīju savām draudzenēm, ka jūtos apaukstējies un neieradīšos. Taču viņas kā pavēlot atbildēja, ka man noteikti jābūt. Nebiju pieradis, ka man kāds kaut ko tik stingri nosaka. Taču nolēmu, ka nāksies vien paklausīt. Saposos, uzvilku tolaik modernas baltas bikses un biju klāt. Jaunieši draudzes namā dziedāja, liecināja par piedzīvoto saskarsmē ar Dievu, cienāja ar karstu tēju, kafiju. Tieši pusnaktī bija lūgšana. To vadīja mācītājs vai kāds jauniešu vadītājs. Visi nometāmies ceļos. Un tad es pēkšņi ieraudzīju, ka zālē starp soliem nav kārtīgi izslaucīts – tur sakrājušies putekļi. “Nu gan nosmērēšu savas baltās bikses! Pēc kā tad izskatīšos!” nodomāju. Tikko bija pateikts “āmen”, es gandrīz demonstratīvi ar plaukstu sāku sist no ceļgaliem netīrumus. Mana paziņa, kas tobrīd atradās blakus kā jokojot sacīja: “Domā, Jēzus neredz, ka tev tās bikses ir svarīgākas nekā lūgšana!” Vēlāk sapratu, ka ar šīs meitenes muti tobrīd runāja Dievs. Tas man bija kā zibens spēriens no debesīm. Tātad Jēzus ir šeit. Viņš redz, ka esmu atnācis uz dievnamu nevis ticības, bet gan meiteņu dēļ. Kopš tā brīža palikusi sajūta, ka Dievs vienmēr ir ar mums. Jautājums ir vienīgi par to, vai mēs nepagriežam Jēzum muguru un vai gribam domāt par to.
Tajā Vecgada sarīkojumā satiku kādu ceļojošu vācu misionāru, kas man izskaidroja garīgus pamatjautājumus, kurus meitenēm biju kautrējies vaicāt. Starojošs pārbraucu mājās. Runāju draugiem par to, cik brīnišķīgi, ka Jēzus ir. Atbildes vietā dzirdēju pārmetumus: “Vai tu traks! Esi sasējies ar ārzemnieku. Čeka izsekos! Tev būs beigas, zaudēsi darbu!” Tad sapratu, ka par Dieva piedzīvojumu ir neiespējami pastāstīt tiem, kas paši vēl nav to pieredzējuši.
Kā jūs no baptistu dievnama nokļuvāt pie luterāņiem?
Jauniešu sarunās baptistu draudzē nonācām līdz jautājumam par manām kristībām. Toreiz mamma teica, ka būtu savādi, ja es, kristīts Sv.Jāņa baznīcā, pārkristītos. Viena meitene, kas bija baptistu draudzē, aizveda mani uz Mežaparka luterāņu draudzi. Manuprāt, tas, ka cilvēks maina konfesiju vai baznīcu, nav nekas ārkārtējs. Vienīgi nebūtu labi, ja šādas maiņas notiktu bieži. Tas liecina, ka kaut ko vajadzētu mainīt pašā cilvēkā, nevis baznīcā.
Kādas autoritātes jums ir amata brāļu vidū?
Mežaparka draudzē nokļuvu pie mācītāja Roberta Feldmaņa. Viņā klausoties, esmu piedzīvojis daudz brīnišķīgu brīžu. Šajā mazajā teiksmainajā baznīciņā iesvētījos, un var teikt, ka mana izvēle kļūt par mācītāju ir R.Feldmaņa aicinājums. Liela autoritāte ir Juris Rubenis, mans semināra prodekāns, kas 1991. gadā mūs ar Daigu laulāja. Labprāt lasu viņa sprediķus. J.Rubenim ir Dieva dāvana Bībeles tekstos allaž atrast kaut ko jaunu un interesanti to pasniegt. Daži gan nepieņem viņa biežo uzstāšanos presē, radio. Tas, ka J.Rubeņa draudze Torņakalna baznīcā ir lielākā Latvijā, runā pats par sevi. No bērnības Jelgavā atceros Sv.Vienības draudzes mācītāju Grosu. No kanceles teiktos viņa vārdus tolaik nesapratu. Baznīca bija tumša un drūma. Mācītājkundze pie izejas visiem dalīja Lieldienu olas.
Jūsu kalpošana diezin vai būtu iespējama bez ģimenes atbalsta
Ar Daigu iepazinos teoloģijas studiju laikā. Mums ir deviņu gadu starpība. Iznāca tā, ka es viņu iesvētīju, pēc gada bildināju, un pēc pusotra gada apprecējāmies. Nekad nav bijis tā, ka ģimenei jācieš bads, taču pirmajos piecos kalpošanas gados brīžiem domāju, vai tik nav jāiet atpakaļ uz dzelzceļu. Tomēr ar laiku Dievs nostiprināja pārliecību, un sev pateicu: “Vecīt, tu atpakaļ vairs neiesi.” Daiga Latvijas Universitātē pabeidza vēsturniekus. Viņa gan savu specialitāti ir mainījusi, proti, kļuvusi par juristi un drīz beigs Juridisko fakultāti. Tā nu abi būsim ar divām augstākajām izglītībām. Mums ir divi dēli – Kaspars un Matīss. Ar ģimeni piedalāmies ikgadējā 72 stundu nometnē “Via de Cristo” (Kristus ceļš). Tā esam ieguvuši draugus visā Latvijā. Sestdienās cenšamies veltīt laiku sev. Vizināmies ar velosipēdiem pa Olaines apkārtni, bet piektdienās braucam uz 6. vidusskolas baseinu Jelgavā. Dzimtā pilsēta, kaut lēni, bet attīstās. Īpaši pozitīvi atzīmējama draudžu un konfesiju sadarbība Jelgavā, ko veicina pašvaldība.
