Mana tauta! Iekam uzņēmu savu grūto darbu, iekam sāku cīnīties vaiga sviedros ar tumsības spēkiem valdības nama omulīgajā pajumtā, iekam savus zaļos spēkus noliku manas tautas godam un ar lielsirdīgu sevis aizliegšanos, un uz vispārīgā tautas labklāšana.
Mana tauta!
Iekam uzņēmu savu grūto darbu, iekam sāku cīnīties vaiga sviedros ar tumsības spēkiem valdības nama omulīgajā pajumtā, iekam savus zaļos spēkus noliku manas tautas godam un ar lielsirdīgu sevis aizliegšanos, un uz vispārīgā tautas labklāšanas altāra ragiem, iekam noliku savas vieglas dienas un uzņēmu dienas un nakts darba slogu, iekam aicināju manu tautu pie gaismas un dzīvības, un pie cēla darba skaistās nākotnes labā, es, mana tauta, tev solīju… Es negribētu šai brīdī nogrimt sīkumos un detaļās, celdams tos godājamai tautai priekšā, jo tie valdīšanas šodienas pakaļā aiz tās 1000 lapu programmas ir visiem labi zināmi un saprasti, un tas laupītu daudz dārga laika un nesaderētu ar manu šodienas uzdevumu.
Mani mīļie!
Es turu par lielu pienākumu teikt labākas pārliecināšanas dēļ tik to, ko gan pats – kā ar prieku un pilnu atbildības klēpi varu pieminēt – neceru un nedomāju, bet kas protokola dēļ ir vajadzīgs un totāli nepieciešams: vai gan šodien še un tur, kur esat jūs, citiem vārdiem, tur, kur esmu es, bet rītu būsiet jūs, mūsu starpā varētu būt kādas domu starpas; vai gan mēs varētu tapt nemīlēti – es no jums un jūs no manis –, vai gan Saule nesilda savus bērniņus un bērniņi nepielūdz savu sauli, vai gan ir kāds, kura sirds priekš lielās kopusstāvēšanas ir auksta un nav no viņas rīta stariem apsildīta… Ak, es zinu gan, ka aiz tās lielās manis mīlestības un aiz tā, ka es runāju šai kastē, jūs manim šobrīdi nevarat mīļus vārdus teikt, nevarat manim… Ak, es esmu gauži kustināts!
Mani draugi!
Aiz šāda paša cēloņa gan cienīga tauta manim piedos manu aizmiršanos un nogrimšanu patriotisma dziļumos. Tāpat neņems vērā pēdējās skarbās hipotēzes, kuras manim bija jāizsaka vispārējās lietas, stabilitātes un drošības labā, lai tas arī nācies, vai, cik grūt, tomēr tas nenoticis vis tādēļ, ka es būtu slikti domājis par savu cienījamu tautu, bet vienīgi tādēļ, ka daži spelgoņas no kuslās un visādi vārgās opozīcijas listes iespēra manim sirdī rūgtas piles, nesaprašanā, dziļā alošanā un netaisnojamā godprātībā domājot un runājot par lietām, kurās viņiem nav ne kripatas saprašanas un godaprāta. Aiz šāda paša cēloņa gribu aicināt, lai godājamie klausītāji un arīdzan skatītāji zinātu no šādiem un tādiem sargāties, jo tādu vēl tai augstajā iestādījumā ir sāpīgs daudzums.
Mani uzticamie!
Mana kabineta visu galvenais pienākums un uzdevums ir nest un rādīt plašajai sabiedrībai visās tās dimensijās garīgus un apbrīnojamus, un saldus augļus, tai pašā laikā sekot, vai nav tādi tārpi, kādi sabiedrības locekļi, kuri varētu šos augļus maitāt, vai, ar prozaīgu vārdu sakot, nav kāds loceklis, kura sirds priekš tautas gaišākas nākotnes un godības vēl auksta, un varētu sacīt vēl sparīgāk, vai nav mums tādi individuālisti, kas, lai arī negribētu man un manai tautai strādāt pretī, bet būtu vismaz vienaldzīgi. Ja atrastos kāds no tādiem garīgiem vārgdieņiem, tad tādam es saucu ar dzejnieka vārdiem: ej, prom, no mana ceļa, tu – nožēlojamais! Lai necer arī tie nedaudzie ceļa gājēji, kas no taisnības un godīga darba vispārības labā ir kļūdainā un nodevīgā kārtā novērsuši savu vaigu, pagriežot, pagriežot… pagriežot savus matus, ka ar viņiem mēs būsim iekš visām lietām un domām saudzīgi vai pat piekāpīgi. Nē, aiz tās labākās sirds tomēr mans vaigs top drūms un zils, skatot šos maldu ceļa gājējus, kas sevim piekarinājuši tautas pāristāvju vārdu.
Mana tauta!
Iekam beidzu izstāstīt visas lietas un darbus, kas aiz tās manas prasmīgas valdīšanas gājušas lielos soļos uz priekšu, iekam dodam pienācīgu vērtību šim dižajam darbam nākotnes skaistuma vārdā, iekam pieliekam lielu punktu šās nedēļas atskaitei, man jāatzīst ar sāpīgām žēlabām, ka vēl ir maz darīts! Jo, lai cik gars augstu lidotu, tā miesa ir vāja. Gan redzu vienā vai otrā vietā sāpīgu strādnieku trūkumu, gan zinu, ka stāv šur un tur strādnieku pulki uz darba tirgus nederēti un bez darba, bet miesas spēku vājums un darbu daudzums neļauj man būt pašam visur klāt un visur priekšā. Tuvāka pārskata un skaidrākas pārliecināšanas dēļ likšu cienīgai tautai priekšā kādus piezīmējumus iz manas darba nedēļas dienas kārtības ruļļa. Ņemsim par piemēru tik treju dienu darbošanos no pagājušajiem mēnešiem. Ceturtdien es ar runu apstāvēju arodu biedrības valdi, kur motivēju un definēju no darba brīvo ļaužu problēmas – kad maize būs, tad zāģi raus, kaut arī otrādiņ ir pareizi – kad zāģi raus, tad arī maize būs! Tai pašā dienā mana persona piedalījās ar divām runām svētkos divās svarīgās biedrībās, kas tapušas no manu padomnieku darbošanās. Piektdien, tai un tai datumā, no rīta – lielveikala iesvētīšana. Pats ar savu roku griezu to banti un taisīju to rikti vaļā. Un tā tālāk trešajā dienā un visas dienas uz priekšu.
Lai katris ņem piemēru un gudru domu no sava premjera, tad arī dzīvosim visi kā viens, visi kā es.
