Padomjlaika paaudzei vecās labās «multenītes» saistās ar labestību un mīļumu, kur ļaunais tiek nepārprotami sodīts, taču ar humānām metodēm. Atmiņā nav saglabājusies neviena ainiņa, kas saistās ar vardarbību, spēka pielietošanu.
Padomjlaika paaudzei vecās labās «multenītes» saistās ar labestību un mīļumu, kur ļaunais tiek nepārprotami sodīts, taču ar humānām metodēm. Atmiņā nav saglabājusies neviena ainiņa, kas saistās ar vardarbību, spēka pielietošanu. Laiks iet. Mainās arī filmiņas. Reizēm māc šaubas par to, vai tās spēj audzināt bērnos pamatvērtības, ko cilvēce izkopusi gadsimtiem ilgi: mīlestību, iecietību, labestību, bet ne agresiju.
Ne vienmēr TV komerckanālos rādītās bērnu multiplikācijas un mākslas filmas izraisa pozitīvas emocijas pieaugušajā, nerunājot jau par bērnu. Taču mēs esam brīvas izvēles priekšā – ļaut vai neļaut savām atvasēm tās skatīties.
Vecākiem jārēķinās, kamēr vien pastāvēs komerckanāli, būs arī filmas, reklāmas, multiplikācijas filmas ar vardarbības skatiem.
Ārste psihoterapeite Solvita Lauva stāsta, ka īpaši uzņēmīgi pret šāda veida komercprodukciju ir bērni ar paaugstinātu satraukuma izjūtu, hiperaktīvie bērni. Viņiem vajadzētu ierobežot TV skatīšanās laiku, taču nevaram tos izolēt no visa negatīvā, jo tas pastāv dzīvē. Bez tam aizliegtais auglis ir tik kārdinošs! Par vardarbību nevar nerunāt. Kā bērns uztvers šādas filmas, lielā mērā esot atkarīgs no attiecībām ģimenē, skolā. Vecākiem tās vajadzētu kādreiz noskatīties kopā ar bērniem, vēlāk komentējot redzēto.
S.Lauva atzīst, ka multfilmas un reklāmas ar vardarbības ainām paaugstina bērnu un pusaudžu agresivitāti. Taču, ja bērns nespēj kritiski novērtēt redzēto, problēma ir jāmeklē dziļāk.
Redzot vardarbību filmās, viņš to sāk uztvert kā normālu parādību. Tiek pieņemts, ka vardarbība ir parasts citu cilvēku kontrolēšanas veids, kā risināt konfliktus, un, iespējams, kā attiecību modelis.
«Filmās, multfilmās pastāv ne tikai fiziska, bet arī emocionālā vardarbība. Emocionālā vardarbība ir otra cilvēka vēlmju, vajadzību nerespektēšana, aizvainošana. Tā ir traumatiska savstarpējo attiecību pieredze,» atzīst psihoterapeite.
Kad bērns vēlas sevi pasargāt, aizstāvēties, viņā paaugstinās agresivitāte, bērns norobežojas no grupas, no ģimenes. Taču tieši ģimenei ir jābūt patvērumam, kur varētu rast mierinājumu. Jācenšas panākt nevis bērna pakļaušanos autoritāriem vecākiem, bet gan ieaudzināt viņā patstāvību, neatkarības izjūtu, spēju pretoties nelabvēlīgai ietekmei. Mazais cilvēks, kas ir pārliecināts par sevi, savu rīcību, nav tik viegli izprovocējams uz vardarbību.
Tomēr, ja vecāki novēro, ka bērnā parādās šī agresija, ārste neiesaka pašiem izturēties agresīvi, vardarbīgi. Īpaši svarīgi tas esot bērna trīs līdz četru gadu vecumā, jo šajā periodā viņā visspēcīgāk izpaužas vēlme atdarināt vecākus, pieaugušo darbības, reakcijas. Nevajadzētu bērnu bargi sodīt par agresīvu uzvedību, taču nedrīkst arī samierināties ar to – agresivitāte jānovērš pārliecinoši un stingri.
Svarīgi ir noskaidrot agresivitātes cēloņus. Tā var būt paaugstināta emocionālā jūtība, bērna nespēja savaldīt savu aktivitāti, vecāku uzmanības trūkums.
S.Lauva uzsver, ka jebkurā audzināšanas sistēmā ir nemainīgas prasības – dot iespēju sajust, ka bērnu mīl, ka par viņu rūpējas. Svarīgi ir nodrošināt emocionālo kontaktu starp vecākiem un bērnu, lai viņš nemeklētu mierinājumu ārpus savas ģimenes, bet justos drošs un vecāku pasargāts.
