Vecajam, labajam Viljamam Šekspīram reiz ienāca prātā doma nosaukt dzīvi par teātra prototipu, bet cilvēkiem tajā atvēlēt aktieru likteni.
Vecajam, labajam Viljamam Šekspīram reiz ienāca prātā doma nosaukt dzīvi par teātra prototipu, bet cilvēkiem tajā atvēlēt aktieru likteni. Tomēr šī doma dramaturgu pārsteidza pirms nu jau vairākiem gadsimtiem, un tādējādi viņš nevarēja nojaust, cik globālus mērogus tāds «teātris» var aptvert. Pasaules politiskais teātris aktieriem lomas izdalījis, vienus ieceļot par protagonistiem, otrus – par suflieriem, bet trešiem atvēlot kora funkcijas. Martā aprit gads, kopš NATO iesaistījās Kosovas konfliktā, saņemot asu Krievijas un Ķīnas kritiku par nomestajām bumbām, kas vēl nav beigusies līdz pat šim laikam. Savukārt NATO valstis ne vairs kā militāras organizācijas dalībnieces, bet gan ASV un Eiropas Savienības veidolā pārmet Krievijai Čečenijas karu un cilvēktiesību pārkāpumus. Giganti savā «spēļu laukā» izbīdījuši «mazos koristus» un ar gādīgu aci raugās, lai pretējais milzis tiem nedarītu pāri. Krievija nespēja vienaldzīgi noraudzīties uz starptautisko militāro spēku klātbūtni Kosovā, pieprasot iekļaut arī savus «spēkus», bet Eiropas Savienības delegācija visiem spēkiem tiecās nokļūt Čečenijā, lai vēlāk paustu paziņojumus par cilvēktiesību pārkāpumiem šajā karadarbības zonā. Bet pa to laiku Krievijas specdienesti kā burvju mākslinieki no melnās cepures izvilka zaķi – Salmanu Radujevu – un ar lielu pompu starptautiskajai sabiedrībai piedāvāja īstu teroristu ar tik garu grēku sarakstu, ka pietiktu jauniem grēku plūdiem. Pasaules sabiedrība noelšas – tomēr īsts terorists – bet Krievija berzē rokas padarīta darba apziņā. Guli mierīgi, Čečenija, tu nenoasiņo velti, ja jau tavos kalnos vēl mīt kāds mistisks terorists, kura prāta spējas vēlāk, nonākot specdienestu rokās, varētu tikt apšaubītas. Paralēli šādiem paraugdemonstrējumiem Eiropas valstīm un ASV Krievija koķetē ar NATO. Vienu no pēdējiem soļiem spēra prezidenta vietas izpildītājs Vladimirs Putins, paziņojot, ka viņš pieļauj Krievijas iesaistīšanos NATO. Pēc atsaluma perioda, kas iestājās starp NATO un Krieviju pēc uzlidojumiem Belgradai pagājušajā gadā tik negaidīts paziņojums vairāk saviļņoja Rietumu sabiedrību, nevis pašu NATO. Gan Krievijas ārlietu ministrs Ivanovs, gan arī Krievijas sūtnis NATO Kiziļaks pieder pie natoskeptiķiem, un Putina pārdomas nekādi nav ietekmējušas viņu virzīto Krievijas politiku saskarsmē ar NATO. Tomēr, gaidot uz pozitīvām pārmaiņām pēc Putina varbūtību apsvēršanas, NATO cer, ka vismaz pavirzīsies svarīgāko jautājumu pārrunas NATO – Krievijas padomē. Kosovas konflikta rezultātā Krievija pirms gada «iesaldēja» visus apspriežamos jautājumus, līdz tiks atrisināta Kosovas problēma. Tikmēr, «iesūnojusī» «Start-2» vienošanās par atomieroču samazināšanu ir kļuvusi par vienu no NATO prioritātēm, un uz Putinu tiek liktas lielas cerības, ka viņš pēc marta vēlēšanām (ja viņš tiks ievēlēts) mēģinās panākt tā ratificēšanu Krievijas Domē. Tas ir viens no aspektiem, kura dēļ gan ASV, gan arī Eiropas Savienības valstis būtu ar mieru ziedot vienu no vismazākajiem «koristiem» Čečeniju. «Stabilas attiecības ar Krieviju» – šāds sauklis ir kļuvis par vienu no Eiropas valstu un ASV virsuzdevumiem. Cilvēktiesības un atomieroči nepieder pie vienas svara kategorijas.
Tikmēr Kosovā gadu pēc bumbošanas un albāņu ciešanām nav ne miņas no stabilitātes vai etnisko nesaskaņu izlīdzināšanās. NATO dalībvalstis un arī Belgradas politiķi ir nobažījušies par etniskā konflikta saasināšanos starp albāņiem un serbiem no Kosovas provinces netālajās pilsētās Preševā, Medvedjā un Bujanovacā. Nacionāli visradikālāk noskaņotie albāņi šo triju pilsētu apgabalu sauc par Austrumkosovu un cerībās uz savu valsti iekļauj to «savas» valsts teritorijā, liekot saspringt Belgradas valdībai, kas tikko daudzmaz veiksmīgi «pārziemojusi» ar Krievijas naftu un gāzi, bet Ķīnas naudu. Kosovas neatrisinātais autonomijas jautājums, ko palīdz «risināt» 45 000 karavīru miera uzturēšanas spēkos, jau ir pietiekami sarežģīts, lai tam pievienotu vēl vienu. Tajā pašā laikā izplatās runas par albāņu «Preševas, Medvedjas un Bujanovacas atbrīvošanas armijas» izveidošanos, ko, iespējams, kultivē paši Belgradas politiķi, etniskās nesaskaņas risinot ar «albāņu teroristu» palīdzību. Bet viens no ietekmīgākajiem vācu laikrakstiem «Frankfurter Allgemeine» izteicis pieņēmumu, ka drīzumā varētu sākties ceturtais Balkānu karš un vienīgais, kas varētu aizkavēt konflikta pāraugšanu karadarbībā, ir milzīgais starptautisko militāro spēku daudzums.
