Slimība, jebkura liksta nenāk brēkdama. Ja izrādās, ka kaite nav pilnībā izārstējama, nekas cits neatliek, kā mācīties ar to sadzīvot, lai, kas zina, ar laiku par to vispār piemirstu.
Slimība, jebkura liksta nenāk brēkdama. Ja izrādās, ka kaite nav pilnībā izārstējama, nekas cits neatliek, kā mācīties ar to sadzīvot, lai, kas zina, ar laiku par to vispār piemirstu. Šoreiz nebūs runa par sirdskaitēm, kas, ilgstoši neliekot par sevi manīt, mēdz pēkšņi pārsteigt visnegaidītākajās situācijās un kur pirmā palīdzība itin bieži ir koši balta validola ripa, bet par cukura diabētu, kas gluži kā niķīgs bērns liek uzņemties ne pārāk patīkamas papildu rūpes, gādājot par dienišķo insulīna devu. Šīs ligas vajātie jau sen, apvienojoties klubos un brālībās, ir iemācījušies cits citu morāli atbalstīt, taču, vienalga, injekcija, kas jāveic regulāri, mēdz radīt zināmus sarežģījumus – vienmēr jārūpējas, lai pie rokas būtu īstā ampula un jauna šļirce, turklāt ne jau katram pašinjicēšana padodas bez zināmas riebuma sajūtas.
Rietumlafajetas (Indianas štatā ASV) ķīmijas tehnologi turpina darbu pie tā, lai drīzumā injicējamos medikamentus (tajā skaitā insulīnu) būtu iespējams lietot tablešu veidā, tādējādi atvieglojot dzīvi vairākiem simtiem tūkstošu cilvēku Amerikā un miljoniem visā pasaulē.
Šogad Amerikas Ķīmiķu apvienības sanāksmē Purdjū Universitātes pētnieki demonstrēja pašlaik vēl izstrādājama preparāta, ar kuru varētu aizstāt injicējamo insulīnu, darbību apstākļos, kuros imitēta vide cilvēka kuņģī. Iepriekš valdīja uzskats, ka insulīna lietošana tablešu veidā diabēta slimniekam būtu pilnībā bezjēdzīga, jo šāds medikaments izšķīstu pirms nonākšanas asinīs. Lai atrisinātu šo problēmu, ir izstrādātas (un jaunajam medikamentam pievienotas) mikroskopiskas daļiņas (miljono daļu metra jeb aptuveni simtdaļu cilvēka mata diametra lielas), kas zāles pasargā no kuņģī esošās skābās vides, ļaujot tām nonākt zarnās un pēc tam tikt absorbētām asinīs.
Jaunākajos laboratorijas eksperimentos un testos ar dzīvniekiem konstatēts, ka mazāk skābā vidē tievajā zarnā minētās daļiņas «izplešas» un uz brīdi paliek gļotās, no kurienes tālāk nonāk augšējā tievajā zarnā un pēc tam tiek absorbētas kapilāros.
Uzturot normālu skābuma līmeni kuņģī un zarnās, tika konstatēts, ka daļiņu aizsardzība ilgst divas stundas, kas, pēc eksperimenta veicēja Purdjū Universitātes doktoranta Ārona Fosa domām, ir pietiekami ilgs laiks, lai insulīns nonāktu asinīs.
«Jaunais produkts – insulīna tabletes – varētu parādīties tirgū aptuveni desmit gadu laikā, ja vien izdotos gūt privātās rūpniecības atbalstu un zāles varētu sākt izmēģināt paši diabēta slimnieki,» uzskata ķīmijas un biomedicīnas tehnoloģiju profesors Nikolass Pepass, piebilstot, ka pētījumi šajā jomā tiks turpināti, jo, par spīti panākumiem, vēl tomēr ir virkne neatbildētu jautājumu.
«Mēs esam pārbaudījuši medikamentu iedarbību uz dzīvniekiem, esam konstatējuši, ka insulīns nokļūst asinīs. Bet kā? Kā tas tiek cauri audiem? Saprotams, ka organismā notiek ļoti sarežģītas reakcijas, taču ir ļoti svarīgi atrast atbildes arī uz šiem jautājumiem un procesu izprast pilnībā,» uzsver N.Pepass.
Pētījumus atbalsta Nacionālais Veselības institūts un Nacionālais Zinātnes fonds, un tie tiek veikti profesora N.Pepasa vadībā.
