1996. gadā beidzās Krievijas un Čečenijas karš.
1996. gadā beidzās Krievijas un Čečenijas karš. 1997. gada maijā Krievijas prezidents un nu jau Ičkērijas Republikas jaunievēlētais prezidents Aslans Mashadovs parakstīja formālu miera līgumu, tomēr īstas skaidrības, kāds tad ir Čečenijas jaunais statuss, nebija ne toreiz, ne arī pašlaik. Sarežģītais kopējais Krievijas Ziemeļkaukāza reģiona stāvoklis no jauna uzjundījis runas par salīdzinošo situāciju, kāda izveidojās 1991. gadā, kad pilnībā sabruka PSRS. Pat brašais Krasnojarskas apgabala gubernators Aleksandrs Ļebeds pamazām sāk redzēt apokaliptiskas vīzijas un izteicies, ka Krievijas izredzes nonākt pie brukšanas stadijas esot visai lielas. Savukārt relatīvam mieram pasaulē, sabrūkot atomlielvalstij, izredzes ir pavisam niecīgas. Tomēr Krievijas politiķu noskaņojums ir kaujinieciski optimistisks un tiek ziņots par kara pieteikšanu starptautiskajam terorismam.
Pašķirstot nesenās vēstures lapas, kārais lasītājs hronikā par Čečenijas karu sastaptu jau šīsdienas varoņus, kas šālaika gaismā pārtapuši par islamiskajiem teroristiem. Čečenijas kara beigās šos pašus teroristus, kas toreiz bija neatkarības cīnītāji, iedzina galvaspilsētas Džohargalas (toreizējās Groznijas) drupās, taču kaujas neturpinājās, un drīzumā tika izsludināts pamiers. Šā gada augustā islamiskie kaujinieki no Ičkērijas Republikas pārmetās uz blakus esošo Dagestānu, lai tur iedibinātu islama un savu kārtību.
Turpretī Krievijas spēki no Dagestānas teritorijas pamazām pārcēlās uz bijušās Čečenijas zemi, mēģinot ienaidnieku izsvēpēt paša midzenī. No Ičkērijas Republikas sāka plūst bēgļi, kas neieklausās ģenerāļos, kuri uzsver, ka Krievija uzsākusi karu pret starptautisko terorismu, nevis pret Čečenijas tautu un ka gaisa uzlidojumi tiks veikti tikai pret teroristiem stratēģiski svarīgiem objektiem: noliktavām, lidlaukiem, raidiekārtām. Tomēr karā – kā jau karā, un nevainīgajiem upuriem un tūkstošiem bēgļu ir vienaldzīgs tā formulējums. Pārliekot tos pašus «vēžus» – neatkarības cīnītājus un teroristus – citā «kulītē» un nosaucot to par karu pret starptautisko terorismu, tiek mainīta tikai izkārtne, ne jau būtība. Iespējams, ka jaunu nosaukumu došanā vainojama māņticība, kas liedz tagadējo karu dēvēt tikai četrburtu vārdā. Iepriekšējā militārā kampaņa taču beidzās neveiksmīgi. Varbūt lietot vārdu savienojumu «karš pret Čečeniju» nav ētiski attiecībā pret prezidentu Jeļcinu? Pavasarī, kad plaši tika gatavota Jeļcina atstādināšanas kampaņa, viens no apsūdzības punktiem skāra tieši Čečenijas neveiksmīgā kara jautājumu. Toreiz, kā jau Krievijas prezidents, viņš bija militāro spēku virspavēlnieks, un tagad, kā jau prezidents, viņš arī ir virspavēlnieks. Lai vai cik Jeļcins būtu senils, drebelīgs un citiem nevarības epitetiem apveltīts, vara koncentrēta viņa un prezidenta «apkārtnes» rokās, kamēr premjerministru nozīme sniedzas tikai līdz jaunas ģīmetnes uzplaiksnīšanai preses lappusēs un televīzijas ekrānos. Krievija savu «stingro kursu» pret Čečeniju gandarīti salīdzina ar NATO uzlidojumiem pret Dienvidslāviju vai arī ASV triecieniem pret Irāku. Piemērs ir rasts, attaisnojums – līdz ar to. Varbūt Krievijas prezidents ir radis vēl kādu līdzību? NATO uzlidojumus pavasarī saista arī ar ASV Baltā nama seksa skandālu, kad cēlajai palīdzības misijai vajadzēja reabilitēt diskreditēto prezidentu sašutušās sabiedrības daļas acīs. Augusta beigās tika izteikti pieņēmumi, ka Krievijas prezidents ar visu savu «famīliju» vainojams naudas atmazgāšanā, kas tika veikta caur ASV Ņujorkas banku. Tā bija tā pati nauda, kas tika saņemta no pasaules starptautiskām finansu organizācijām Krievijas ekonomikas «atveseļošanai». Pasaules ietekmīgāko laikrakstu slejas «pārstaigāja» paša Krievijas prezidenta un viņa tuvinieku foto. Šāda veida skandāls drīzo vēlēšanu apstākļos pret prezidentu un viņa pietuvinātajiem nevairos patriotiskas jūtas, kamēr veiksmīgas militārās akcijas un sakauti teroristi liktu aizmirst par pagātnes grēkiem.
Krievijas prezidents redz savas vīzijas, bet islama kaujinieki – savējās. Dagestānā, kā arī kopumā Ziemeļkaukāzā mazajos kalnu ciematos laicīgo varu jau sen malā atstūmuši imami un šeihi. Daudzviet par vienīgo likumu pasludināta šariata tiesa un vecajie lemj taisnību, neburtojot likumdošanas piņķerīgos pantus. Laicīgās varas kompetencē paliek vien pensiju un bērnu pabalstu izmaksas, kā arī sarakste ar Centru. Visuspēcīgais Centrs, kā kopumā visā Kaukāzā, ieslīdzis korupcijā un valdošo klanu varas ietekmes pārdalē, un bieži vien «labā roka» nezina, ko dara «kreisā kāja», nerunājot nemaz par «pirkstiem». Rezultātā Dagestānā veidojas mazi centriņi ar vietvaldi priekšgalā. Centrālajā Dagestānā atrodas ciemats Karamači, kas jau pagājušajā gadā tika pasludināts par neatkarīgu islama teritoriju. Šogad, cīnoties ar teroristiem, Krievijas spēki nolēma «pieķert» arī šo zemes strēmelīti, lai ieviestu kādreizējo kārtību, un tādējādi veidojas absurda situācija, kurā cilvēki, kam iedoti ieroči, neapzinās, pret ko tad viņi karo, pret islamiskajiem teroristiem, kas no Čečenijas ienākuši Dagestānas teritorijā, vai kopumā pret islamticīgajiem, kas vispārējās nekārtības apstākļos meklē izeju, veidojot «islamiskas komūnas»? Draudi tiek saskatīti kā vienos, tā otros, jo nav skaidrības, kas tad rada jukas Ziemeļkaukāzā – teroristi vai Korāns. Nevar taču būt, ka šaurpierīgie politiķi.
