Patiesības piepūderēšana. Tā mazlietiņ gribētos varbūt pateikt kaut ko labu.
Patiesības piepūderēšana. Tā mazlietiņ gribētos varbūt pateikt kaut ko labu.
Vakar vēl dūmojām kā skursteņi, teikdami, ka viss ir šķērsām, šodien vīterojam kā cīruļi pret rīta debesīm. Nevar saprast – pārdomu vai baiļu rezultātā domas mainījušas kursu. Gudrība māca, ka draugs runā, ko domā, pat tad, ja to otram ir pat mazliet nepatīkami uzklausīt, vienkārši meklējot īstos vārdus. Bet ienaidnieks lišķē un slavina.
Laika gaitā naidniekus parasti iegūst tieši tie, kas domā, ka draugs draugam nepūderē smadzenes.
Kāpēc tā notiek? Ej nu sazini. Kuram tad patīk savs pretskats. Nevienam. Tāpēc, ka pierasts pie puspatiesības. Kāds klasiķis teicis, ka puspatiesība ir ļaunāka par klajiem meliem.
Kā dunci durt, kā indes pilienu pilināt, kā banāna mizu pasviest aiz muguras, tas nav nevienam jāmāca. Tā ir tautas tradīcija.
Vispārējā miera labā, nemiers uz mēles un domās? Kad aprunātājs prom, gaiss tīrāks.
Saka – laba aura. Bet diez vai tajās vietās, kur gaiss biezs no mēles trīšanas, arī kāds tā saka? Dažreiz jābrīnās par žults daudzumu mūsu pašu domās.
Tā jau esot, ka cilvēka mute no sirds pārpilnības runā. Padomdevēji teic, ka esot jāsavalda mēle. Bet kā to savaldīt, ja domas dūmo kā no netīrīta skursteņa?
Varbūt tāpēc jāķeras pie skursteņslauķa pogas. Tā teikt: “”Cukmeistar”, palīdzi attīrīties!”
Tas nesot laimi. Bet kā melns un nokvēpis vīrelis var atnest laimi? Tāpēc, ka viņš nes cuku tīrāmo birsti uz pleca.
