Bērnudārzos joprojām svētkos dejo putniņdeju, arī vecāki kustina «spārniņus» un «astītes».
Bērnudārzos joprojām svētkos dejo putniņdeju, arī vecāki kustina “spārniņus” un “astītes”.
“Kur brauksiet, sīki putni, ratiņos sasēduši,” kādreiz dziedāja Edgars Liepiņš, parodējot putniņdejas putniņdziesmu. Bet ir jau vēl: pūcīte nomin zvirbulim kāju, tiek uzrunāts cīrulīt”s, mazputniņš, tālu lido baltā kaija, krauklīt”s sēž ozolā, pēk – pēk – pēk, pīlīte peld pa dīķīti un citas pandēmiskas dziesmas par putniem.
Šogad paredzama globālā pandēmiskā oratorija “Kā gulbji balti padebeši iet, turi savai vistai olas ciet”.
Taisni kā tāda smiešanās pašai nāvei acīs? Nu tik būs, nu visi beigsies nost no putna spalvām vien. Ziemā (lielajā putnu pārceļošanas laikā) notiks apdraudējums, kur pat dziesma par putniņiem var kļūt par reālu biedu – ja vārds mutē ņemts, kas zina…
Gaidot šīs ziemas traģiskos notikumus, jo vakcīnas ir beigušās un kaķi reti kuru putnu “dabū rokā”, var arī drosmīgi izlikt putnu barotavu.
Patiess notikums – pirmo reizi mūžā, pateicoties bērnudārza “Rūķu māja” iniciatīvai, pārvarējām slinkumu un nolēmām izgatavot pāris putnu barotavu. Vienu saviem putniem, otru dārziņa spārnotajiem draugiem. Zīlītes jau sākušas šiverēties. Pagaidām tām jāpietiek ar auzu pārslām eļļā, bet, nākot salam, dabūs arī speķīti. Cilvēku valodā runājot, zīlīte zīlītei varētu pavēstīt, ka tur, vienas mājas pagalmā, visu ziemu plosīsies “speķēmija”.
Zīlīte, žubīte, kur tavi bērni?
