Gluži parastas darbdienas pievakarē pagājušonedēļ ar ierastu kustību vēru stacijas ārdurvis.
Gluži parastas darbdienas pievakarē pagājušonedēļ ar ierastu kustību vēru stacijas ārdurvis. Tieši pretī pie stikla starpsienas, kur līdz šim vientulīgi grūtsirdīgs no Latvijas Dzelzceļa plakāta Rīgā braucējus sveica aiz ausīm nogrābtais zaķis, vīdēja turpat stacijā atvērtas fotogrāfiju izstādes plakāts – aicinājums pirms došanās uz Rīgu aplūkot rīdziniekus. Blakus – lapiņa ar padsmit citu izstāžu uzskaitījumu: kultūras, tirdzniecības, medicīnas iestādēs. Tobrīd sapratu, ka fotodienas Jelgavā patiešām ienākušas. Ja pirms gada ārpusmuzeju telpas apgūšanu tās pieteica ar dažām sabiedriskās ēdināšanas, dzirdināšanas un liekā svara nodancošanas vietām, tagad ienākšanas vērienā spērušas platu soli uz priekšu.
Situācija, kad no izstādes pa taisno vari iekāpt vilcienā, piedzīvota. Kāpēc gan lai fotogrāfijas «sociālā rehabilitācija» neturpinātos ar sabiedriskā transporta sistēmas turpmāku apgūšanu, nākamgad apsverot iespēju bildes eksponēt, piemēram, pilsētas autobusos? Apmeklētības ziņā pateicīga vieta, kas noteikti krietni mazinātu iespēju, ka arī pēc gada «Ziņu» ielas miniaptaujā reakcija tikpat lielā mērā līdzinātos nevis atbildei uz jautājumu par izstādēm sabiedriskās vietās tepat Jelgavā, bet par to, vai šonedēļ nav iznācis laika «iemest aci» Luvrā.
