Šonedēļ klusi tika nosvinēta Hercoga Jēkaba 393. jubileja. Neviļus atmiņā atausa SKDS publiskotie aptaujas «Par izcilākajiem latviešiem» rezultāti.
Šonedēļ klusi tika nosvinēta Hercoga Jēkaba 393. jubileja. Neviļus atmiņā atausa SKDS publiskotie aptaujas «Par izcilākajiem latviešiem» rezultāti. SKDS pārstāve Ieva Strode atzina: «Man žēl, ka izgāzies propagandas projekts, kas parādījās Šķēles laikā, – apzināti mainīt latviešu vērtības, parādot, ka latvieši ir ne tikai dzīves pabērni, kam nepārtraukti tiek darīts pāri, bet arī uzvarētāji un tādi, kas var gūt panākumus.» Un ne velti. Tikai trīs cilvēki no vairāk nekā tūkstoša pieminējuši Garlību Merķeli, niecīgs bijis arī to aptaujāto skaits, kas atcerējušies latviešu literārās valodas veidotājus. Tā vien šķiet, ka mēs tā arī nespēsim nekad izlēkt no klišejotās ikdienas, kas mūsos saglabājusies no Padomju Savienības laikiem. Bet, iespējams, ka mums vienkārši trūkst kultūrizglītības.
Kāpēc, piemēram, vidusmēra amerikānis kā tautas varoni vēl joprojām nebaidās nosaukt Kristoforu Kolumbu, nostādot to blakus Vašingtonam un Preslijam, un tikai beigās piemin Bilu Geitsu? Tikpat labi var ņemt par piemēru arī Londonu. Vienveidīgas divu trīs stāvu mājas, kas tikai pēdējos pārdesmit gados pārgājušas no ogļu uz dabasgāzes apkuri, saceltas visapkārt pilsētai, gluži kā pie mums «hrusčovkas», tikai nez kāpēc vidusmēra londonietis nekad neiedomāsies uz šo māju durvīm līmēt dažāda satura sludinājumus, tāpat kā mēs nesaprotam, kā var atstāt neaizslēgtas pastkastītes vai uzskatīt vācu hercogu par izcilu latvieti.
