Ir tikai patīkami, ja dažāda gadagājuma ļaudis ar dažādām interesēm un gaumi 18. novembri svin katrs pēc savas svētku izjūtas.
Ir tikai patīkami, ja dažāda gadagājuma ļaudis ar dažādām interesēm un gaumi 18. novembri svin katrs pēc savas svētku izjūtas. Savs neatkarības dienas koncerts skolēniem, savs – pirmsskolas iestāžu audzēkņiem, savs – senioru klubiņa dalībniekiem un tā tālāk. Šodien kultūras namā, piemēram, izskan Jelgavas skolu audzēkņu gatavotā valstsvētku programma, papildināta ar dažu astoņdesmitos gados populāru estrādes dziesmu.
Kā citādi sarkanā datuma norises padarīt par saviem svētkiem – ko vairāk par papildu svētdienu?
Vēl patīkamāk, ja oriģinālus risinājumus atrod tā koncerta organizētāji, kura uzdevums ir dažādās svinētāju grupas apvienot. Tas, ka Andreja Upīša jubilejai komponētā Imanta Kalniņa oratorija “Rīta cēliens” iedēvēta par sarkano, nenozīmē ne teksta piebārstītību ar partijas un proletariāta piesaukšanu, ne padomju himnas vai “Internacionāles” fragmentu iestrādi mūzikā. Par sarkano oratoriju to deviņdesmitajos gados nievīgi nodēvēja kāds slavens latviešu diriģents, kuram nepatika sarkanās krāsas bagātīgā apdzejošana un “Rīta cēliena” tapšanas vēsturiskais konteksts. Saprotami, bet nepietiekami, lai aizmirstībai nodotu labu mākslu. Par iespēju spriest, vai “Rīta cēliens” tāds ir, gādās iespēja to dzirdēt otrdien. Nebūs lieki vēlreiz piebilst: ārkārtīgi retā iespēja – otrā visā darba pastāvēšanas laikā.
