Sevī vēroju tādus kā «garīgus aizcietējumus». Ļoti gribas pateikt kādu lietu, esi pilna ar to, bet ārā nenāk. Tad būtu jāaizvaino kāda grupiņa cilvēku.
Sevī vēroju tādus kā “garīgus aizcietējumus”. Ļoti gribas pateikt kādu lietu, esi pilna ar to, bet ārā nenāk. Tad būtu jāaizvaino kāda grupiņa cilvēku. Viņiem nepatiktu. Pat caur puķēm pateikts, tas nestu rezonansi, jo dumjo viņu vidū nav.
Kaut gan pasakot es vairāk būtu draugs nekā klusējot. Atklātība var sāpēt. Mazāk sagatavotus cilvēkus tā var aizvainot. “Mazāk sagatavoto” ir daudz.
Dažreiz klusēšana ir liekulības vecā tante no mātes vai tēva puses. Kā nu kuru reizi.
… Arvien vairāk fokusējos uz neredzamās garīgās pasaules nosacījumiem. Katram pienāk tāds laiks, kad cilvēks intensīvi meklē sev baudu. Man to sagādā neredzamā saredzēšana, jo neredzamais ir spilgti redzams.
Nesen aizbraucu uz Nacionālo teātri. Iegāju zālē. Cilvēku murdoņa, visi gaida notikumu mākslā. (Varbūt atnākuši tikai izklaidēties un neko lielu negaida.)
Man biļete nopirkta. Vajadzētu taču izlietot, vai ne? Bet es nevarēju. Izvēlējos nelielu klusuma brīdi Rīgas sirdī parkā uz soliņa iepretim teātra apgaismotajiem logiem. Sēdēju un vēroju kanālā krītošās lapas. Nekādas no cilvēkiem piespēlētas versijas mana laika piepildīšanai.
Mani arvien mazāk interesē māksla. Katrai lietai savs nolikts laiks. Apjaušu, ka nav nekā radošāka par ikdienas saskatīšanu. Nav interesantāka stāstnieka par Redzīgumu. Nav interesantākas raidstacijas par Jūtīgumu. Dzirdīgumam aplausu nebūs. Jo dzirdēt var daudz ko. Ja tas nesakrīt ar to, ko redzi un uztver, tad dzirdei ir feļetonista loma. (To neattiecinu uz mūziku, ūdenskrituma vai jūras šalkoņu, oda sīkšanu un sveces kluso degšanu, ko spēj saklausīt tikai jūtīgais.)
Teātrī trokšņu ir tik daudz, ka mieram nav vietas. No norimšanās bail. Skatītājiem piedāvā versiju. Aktieri par to saņem honorāru.
Bet kanālā krīt dzeltenas kļavu lapas. Ūdens atspoguļo logu spožumu. Rāmi plūst laiks. Par to nav jāmaksā. Un vienkāršā dramaturģija – tavs laiks ar sevi pašu kanālmalā – atklāj dziļu un auglīgu mieru.
Jūs nojaušat, ka to, ko es būtu vēlējusies pateikt, nepateicu? Varbūt nākamreiz. Katram pienāk tāds laiks, kad cilvēks intensīvi meklē sev baudu.
