Sveiki, kuplā nekrofilu saime! Pēc definīcijas nekrofilija ir nāves mīlestība, slimīga erotiska tieksme uz miroņiem. Kad gūst baudu, nodarot citiem sāpes. Piecdesmito gadu beigās kādā Rīgas kapličā pieķerti kaprači, kas seksuāli izmantojuši 80 gadu vecas dāmas mirstīgās atliekas. Arī 80. gados Maskavas ielas morgā jauns sanitārs nodarbojies ar mirušo fotografēšanu pornogrāfijas nolūkos. Taču parasti tā ir upura izvarošana pēc tā nāves. Tomēr ar šo parādību varētu skanīgi apzīmēt ko vairāk. Alkstam pēc spīdošiem bleķiem, pārmērīgi mīlam nedzīvas lietas. Kad jaunais autiņš tapis tuvāks par māti un tēvu. Kāri izbaudām policijas hronikas, katastrofu scenārijus, «šausmenes», šaušanas un galināšanas. Tie ir elles skati, un var tikai brīnīties, cik mēs tos mīlam. Jebkurš sadisms principā ir kāre iegūt absolūtu, neierobežotu varu pār visu dzīvo, pār tevis izvēlēto kārtējo upuri. Pēc ilgām studijām esmu nonācis pie secinājuma, ka patiesībā nevienas citas elles nav, šī ir tā vienīgā un labākā. Elle – nevis vieta, bet stāvoklis, attiecības, labas vai sliktas. Izrādās, Jelgavā un rajonā katru dienu vidēji notiek vairāk nekā divi smagi noziegumi, un sestās daļas visu pašvaldības policijas izsaukumu iemesls ir ģimenes un kaimiņu kautiņi. Vai tā nav elle, ja jāguļ vienā gultā ar ienaidnieku. Ceru, ka nekad nenāksies izsaukt policiju, lai atrisinātu kādu sadzīves strīdu, jo tad pašvērtība kādu laiku būs nulle. Tas taču ir tik apkaunojoši. Šodien vairāk nekā jebkad notiek izšķiroša cīņa starp pretmetiem. Zemes četri vēji vēl satur milstošo ļaunumu, taču drīz vadzis lūzīs, un mums ļaus pelnīti izbaudīt pašu akumulēto slikto enerģiju.Par laimi, šī pagaidām ir nepilnīga ellīte, kurā arī smaida. Kurā dzimst jaunas dzīvības. Kurā dzied putni. Elles un paradīzes durvis stāv vaļā un abas aicina pie sevis. Vai būsim ļaunuma līdzdalībnieki, ļaujot tam sasmirdēt mūsos, lai pēc tam sabojātu garastāvokli citiem? Ja lādam varu, tad tā arī top nolādēta, nespējīga vairs ko sakarīgu paveikt. Kāda tauta, tādi vadoņi, punkts. Pirms tīrīt varas rindas, labāk iztīrīsimies vispirms paši. Kur un kā, tas jau otršķirīgi – vai baznīcā, vai meža klusumā, vai vannā guļot. Bet svarīgi ir tas, ka bez tā tālāk par elli netiksim.
