Tik lēti nepārkāpsi latviešu kautrīgumam attiecībā uz svešām personām, vai nu tie būtu kaimiņi, vai pasažieri sabiedriskajā transportā. Taču ir vietas, kur mēle atraisās pat bez grādīgajiem dzērieniem. Piemēram, tirgus – viena no eksotikām uz ziemeļnieciskā atturīguma fona. Lai vai kas notiek pasaulītē, rosība tur nemazinās. Kolorītāka par preču raibo klāstu ir pati publika. Daļai šī eksotika ietilpst svētdienas pastaigā kā izklaide, lai nomedītu pēc iespējas «vietējākus» produktus, neraizējoties, cik daudz vai maz tas maksā, savukārt otrs gals ar apdzisušām acīm un nošļukušu augumu cer tur savilkt budžetu. Vēl pa vidu absolūtā bezdarbībā, kaut ko murminādami par spirtiem, vodkām un cigaretēm grozās raženi Kokneši, kuru muskuļu apjomam varētu būt piemērotāka arī kāda cita nodarbe. Kā saprast šos dīkdieņus, jo, cik man no savas pieredzes zināms, vīrietis nespēj kaut ko darīt bez skaidra pamatojuma un lietderības koeficienta. Ja tā padomā, tik daudzas nodarbošanās ir absurdas – tikpat absurdas, cik dzērāja «loģiskās» atbildes, kuras varētu apkopot apmēram šādi un kas Mazajā princī varēja izraisīt vienīgi dziļas skumjas: «Es dzeru, lai aizmirstu, ka man ir kauns par to, ka es dzeru.» Ja šodien daudziem prasītu pamatot savu nodarbošanos, nesagaidītu sakarīgāku paskaidrojumu. Visinteresantākais, ka daudzus šāda bezmērķīga eksistence apmierina.Dzīves tirgū ir ārkārtīgi daudz absurdu. Māras Zālītes dzejrindas pārfrāzējot, dzīves tirgū var dabūt sev dzīvi – tā kā kafiju, ziepes vai zirgu; visur piedāvā dzīves, dārgas, lētas, īsas, garas un pat mūžīgas, pat par puscenu. Tikai šajā tirgū cenas nevienai nav klāt. Un kurš gan zina, cik maksā viena vienīga cilvēka dzīve? Bet es negribu svešas, gribu savējo, vienīgo dzīvi, laimi. Kā lai pazīstu, atrodu to? Ja negribi būt absurds, meklē savējo, vienīgo dzīvi, un, jo vairāk meklēsi, jo tās cena augs. Šādas kolorītas vietas kā tirgus ar sirmajām sieviņām aiz letes man atgādina, ka dzīve ir īsa. Parasti no šādas atziņas izaug nākamā, ka jāpaspēj tik raut, grābt un izbaudīt. Pie Usmas ezera dzīvo kāds onkulītis ar palielu saimniecību. Uz jautājumu, kā viņš ar visu tiek galā, saglabājot tik lielu optimismu, viņš atbildējis, ka ceļš no šūpuļa līdz kapam ir īss, tāpēc steigties nav vērts. Oriģināli. Tiešām, ja jānobrauc tikai viens kvartāls, nav vērts spiest gāzi grīdā.
