Un atkal krītam. Tempi straujāki, zeme tuvāk. Vai sašķīdīsim? Līdz šim esam cieši turējušies pie nobružātas metāla platformas malām, kas, iekārta vājās trosēs, ik palaikam noraujas vēl kādu gabaliņu zemāk. Nezinu, vai troses kustina kāda maniakāla roka, mēģinot eksperimentēt ar dzīvu miesu un dvēseli, vai mehānisms tiešām ir sabojājies un tiekam pakļauti nekontrolējamai nejaušībai, bet platforma krīt, apstāšanās vietās ar atsitiena triecienu ikreiz izsviežot veselu kaudzi cilvēku. Gan tos, kuri pagadījušies tuvāk malai, gan sapņotājus un neticīgos, kuri noliedz šāda liftiņa eksistenci, gan vienkāršas x personas, kuras nekādi nav pelnījušas būt izsviestas. Tā nu viņi laižas brīvajā kritienā, un par šo nelaimīgo likteni patiesībā vairs nav spēka aizdomāties. Vien līdzi just.Nav spēka arī priecāties, ka pati vēl esmu uz platformas, jo kārtējais trieciens nosviedis uz aukstās un cietās grīdas. Jāatgūstas no apdulluma un jāsaārstē nobrāztais celis. Citiem klājies vēl ļaunāk, jo viņiem lauztas kājas un rokas, saņemot ziņas par piespiedu labprātīgo bezalgas atvaļinājumu, trīs dienu darba nedēļu un krietni pieticīgāku pozīciju birojā. Bet tā vismaz ir sarūsējusi marga, pie kuras pieturēties, velns viņu zina, cik ilgā kritienā uz leju.Pārējiem jāmēģina noturēties citādi. Iespējams, jāpieplok pie pašas grīdas maziem maziņiem, koncentrējot visas savas varēšanas un ļaujot melnajai kritienā iekustinātajai dvesmai vienkārši pārvelties pāri. Te vajadzīga pazemība un pieticība, kas, manuprāt, ir 21. gadsimta lielākais deficīts un neatklātākais spēks, jo kā gan uz lielo un diženo fona izskatās mazais cinītis?Varētu arī saķerties elkoņos, turēt otru un turēties pašam, bet tā tāpat sen aizmirsta māksla, ko panācis steigas un savrupības laikmets, ka nepazīstam savus kaimiņus un neesam pamanījuši, ar ko elpo paša piederīgie. Varbūt pēdējais laiks ieklausīties?Bet varbūt tomēr ļauties brīvajam kritienam, jo tajā ir tikpat daudz nezināmo un iespējamības nosisties kā šļūkājot uz nobružātās platformas? Dzīve ir piedzīvojums, kas nekad nav solījis stāvēt uz cieta un nekustīga pamata. Tātad kaut kur jābūt spārniem, lai lidotu!
