Daļēji esam viņu atpazinuši – šo Dižķibeli, kuras arsenālā ir šķēres, cirvis un veseris. Nu gluži kā Džeks Uzšķērdētājs tā brien pa valsti, graizot un šķaidot visu, kas pa tvērienam. Gudri cilvēki teic, ka paši vien esam to piesaukuši, pārdodot dvēseli gaišas un pārticīgas īstenības ilūzijai, tērējot vairāk, nekā ir. Tāpēc kaulainā nāk ar baisu rēķinu par apreibinošo dziru, ka, tikko izkūlušies no grūstošās lielvaras ekonomiskajiem žņaugiem, varam dzīvot greznās savrupmājās un doties pasakainos ceļojumos. Tas taču būtu tikai cilvēcīgi, jo esam pelnījuši ko vairāk par smirdīgu kūtspakaļu, iebildīsiet. Piekrītu! Tomēr – kurš teicis, ka dzīve ir godīga?Tādēļ tagad šī mūs šķērē, līdz mielēm ļaujot izdzīvot sajūtu, kā tas ir, ka vakar sacītais šodien nav taisnība, un ņirdzīgi nometot uz svariem, vai būsim pietiekami vērtīgi viņas minimālajā stilā ieturētajai karaļvalstij. Pārējie kļūs vienkārši lieki. Varbūt tiešām mūs palicis par daudz un dabīgās atlases nodrošināšanai risinās kāds neredzams karš, īsā laikā pieaudzējot lielu upuru skaitu. Nevajag jau briesmīgāka ieroča kā tāda, kas sagrauj morāli un laupa drosmi…Un tas notiek, vēl neredzētos apmēros sējot nospiestību un bezcerību, kad nelīdz vairs kārtējā komēdija teātrī, mediju ignorēšana un ļaušanās komercializēto Jāņu svinību gaidīšanai. Aug apātija un vairojas agresija, liekot katru līdzcilvēku uzlūkot kā iespējamu apdraudējumu manam pāri palikušajam niecīgajam atlikumam. Sen vairs nav spēka likt to bēdu zem akmeņa!Bet spēks kaut kur jāsameklē, ja patiesa atziņa, ka slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās. Nav liela māksla pacelt rokas un aiziet pa burbuli, bet līdz pēdējam elpas vilcienam kārpīties – gan! Labā ziņa ir tā, ka esam sākuši vairāk runāties cits ar citu, tomēr darāmā vēl daudz, lai katrs noīsinātais atrastu jaunu sākumu. Tāpēc, manuprāt, galvenais ir atbrīvoties no apziņas, ka kādam pienākas kārtot manu dzīvi, iedot nodarbošanos, maizi, ūdeni un pabalstu. Izdzīvošana ir viens no spēcīgākajiem cilvēka pamatinstinktiem, tātad iespējams pastāvēt, lai kā mūs nešķērētu, necirstu un nedauzītu. Kamēr vien elpoju…
