Nesen es kāpu mākonī pāris tūkstošus metru virs jūras līmeņa. Noķēru, ka tā ir sirreāla sajūta, kad pazūd telpa un nedaudz arī laiks, jo tev vien dots neliels acīm taustāms pleķītis, apziņa, ka esi nokļuvis piesātināta klusuma iedarbības zonā, un fantāzija, kā gan tur ārā izskatās!Varētu jau dusmoties uz šo pelēkbalto miglu, kas ir no mākoņu kastas zemākā ranga un gluži kā zaglēns steidzas, lai apņemtu, auļodams uz sava vēja zirgam, laupot kalnu skatu burvību. Tomēr es šo parādību sāku cienīt, jo, mainīga būdama, tā pastiprina nemainīgā varu.Iedomājies, kāda gan izskatītos ikdiena bez mākoņiem! Vienā temperatūras un gaismas intensitātē pulsējoša saule, tas pats līdz detaļai iepazītais koks, akmens un rudzu lauks vienādā briedumā un godībā. Bet tad nāk viņi, un šovs var sākties – pilnīgi bez maksas. Atzīšos – es to izmantoju, gan pētot majestātiskos, augstos un baltos, kā bērnībā cenšoties sazīmēt dažādas figūras un tēlus, gan vērojot zeltaini sārto gaismas mainību rietā un lēktā. Turklāt mani fascinē arī negaisa mākoņi, kas sabiezina krāsas tik violeti zilas un netīri pelēkas, ka dzen aizvērt slēģus, sarauties čokurā un izturēt.Arī mūsu dzīvei pāri veļas mākoņi. Iespējams, tie nav pārāk saredzami, bet sajūtami gan! Piemēram, pašlaik šķiet, ka lielu daļu pasaules, īpaši mūsu zemi, pārklāj vēl nepieredzēta atmosfēras fronte, kuras aizsegā viss, kas nav cieši piesiets, lido pa gaisu un krītot plīst. Dīvaini, bet, atrodoties šādos apstākļos, bieži vien liekas, ka tas nekad nebeigsies – saule neuzlēks un varenais kalns taps noārdīts! Tomēr daba ikreiz pierāda, ka tai ir sava kārtība gan ar ciklu, kurš apbrīnojami precīzi atkārtojas, gan ar maināmajiem un nemaināmajiem, kam palikt, kam – zust… Gudri būtu šo lietu atšifrēt un mācīties, lai nākamo reizi, pamanot draudošo padebesi, zinātu, ko ir vērts glābt un tad arī cieši turēt! Un zināt, ka mākonis reiz izklīdīs un pavērsies sirdij veldzējošs skats – tāpat kā man tajā augstajā kalnā, kad gaistošie zaglēni aizskrēja savu ceļu!
