Ideja par brīvu cilvēku, kurš pēc savas patikas domā, lemj un rīkojas, ir tukša ilūzija, jo esam saistīti un sieti neskaitāmām tveramām un netveramām saitēm, kuras pārraut ir ārkārtīgi grūti un, iespējams, pat nevajadzīgi, jo alkstam piederēt. Tāpēc jāpieņem to tvēriens, kuras sajūtam, šķiet, ar pirmo brēcienu, jo vecākus, radus, sabiedrību, valsti, politisko iekārtu un laikmetu piedzimstot neizvēlamies. Bet, kad varētu ko darīt, jau ir par vēlu – esam apzīmogoti. Vienam māte alkoholiķe, citam skolā nemitīgi borēts, kāds viņš idiots, vēl kāds cietis no pamatīgas smadzeņu skalošanas, kas nu veido un vij katru viņa turpmāko soli. Tādēļ velk uz smaidu, redzot, kā daži pa visām varītēm cenšas dabūt ļaudis līdzīgus un ar vienādām iespējām. Visu cieņu diskriminācijas apkarošanai, jo tā baksta atpakaļ cilvēcības robežās, ka, piemēram, ādas krāsa, reliģiskā pārliecība un vecums nav iemesls, lai zaudētu darbu. Tomēr uzskatu – dabā pastāv nerakstīti likumi, ka «savējie sapratīs» vai «ēdušie neēdušos nesapratīs», kas dzen grupēties. Un tur neko nevar darīt! Diemžēl kastas nav tikai indiešu arhaiski iedibināta kārtība, bet likumsakarība, kuru šķietami brīvie cilvēki laika gaitā gan mēģinājuši apkarot. Nav sanācis! Ar lielu blīkšķi jukušas padomju laikā noslēgtās traktorista un skolotājas laulības, un bagātie kungi arī turpmāk neaicinās istabenes pie sava galda. Tas iespējams vien lētos meksikāņu seriālos, kur nosmulēta un izspūrusi «prosta Marija» atrod lielo mīlu pie turīgas dzimtas klana dēliņa. Pārāk liela atšķirība, citas saites un zīmogi! Apsveicu, ja esi to sapratis, jo augstāk par savu pēcpusi neuzlēksi. Sasisties gan var pamatīgi, to piedzīvojuši visi, kas uz šķietamas vienlīdzības pamatiem centušies iekarot tādas un šādas elites virsotnes, kad nelīdz ne kulaka triekšana pret galdu, ka pienākas, ne klusa raudāšana stūrī, apjēdzot, ka dzīve nav godīga. Tomēr nevajag skumt – pietiekami daudz iespēju, miera un brīnumainu lietu ir arī savā līmenī.
