Debesis palikušas tikpat zilas, un zāle vēl aizvien ir zaļa, vasaras klusumā briest labības lauki, un putnu dziesmas nav zaudējušas ne kripatu sava dzidruma. Arī cilvēku pasaulē galvenajos vilcienos viss palicis pa vecam – manevrējot starp noteikumiem un paša adrenalīnu, pa ielām lodā automašīnas, lielveikalos pildās iepirkumu rati, un ļaudis steidz savās darīšanās. Redzamā puse.Bet ir arī tā otra. Tik neredzama un gaistoša, tomēr vieta, kur risinās katra patiesās drāmas, komēdijas un traģēdijas, zaigo krāsas un pulsē emocijas – notiek dzīve!Brauc meitene ar velosipēdu un nes sevī krāšņu pasauli, bet mēs labākajā gadījumā pamanām tikai viņas zaigojošās acis. Turpat, zariņu pie akmentiņa likdams, spēlējas kāds mazulis. Nesanāk, un puikam viss redzams sejā. Viņam par veiksmīgi saliktu konstrukciju šajā brīdī taču nav nekā svarīgāka. Mammu, glāb! Bet viņa iegrimusi savā pasaulē – domā, kā mierināt draudzeni, kuru pametis mīļotais, un iztēlē izdzīvo brīvdienu plānus, kuri, iespējams, fiziskajā realitātē pat neīstenosies. Vai tāpēc nebūs notikuši?Pats dīvainākais ar neredzamo pasauli ir tas, ka to var locīt un mainīt gluži kā līdz baltkvēlei sakarsētu metālu. Taču ne velti ir teiciens, ka visas problēmas galvā. Te sākas krīze un tai var dot komandu atkāpties, te bezcerību iespējams nomainīt ar ticību labajam, meklēt atrisinājumu dusmām, pielikt punktu čīkstēšanai un nervu šūnu dedzināšanai, kas notiek katastrofālā ātrumā. Tomēr, aplejot šīs liesmas ar auksta ūdens šalti, tomēr nevajadzētu slāpēt emocijas, jo tad tās grauž no iekšienes.Domāju arī – kā būtu, ja mēs šo krāšņo pārbagātību reiz ieraudzītu. Pirmajā brīdī tas noteikti būtu šoks, līdzīgi kā neredzīgajam kļūstot redzīgam. Pilnīgi sveša pasaule! Tomēr ar laiku mēs iemanītos un, iespējams, kļūtu daudz, daudz iejūtīgāki. Varbūt arī iejūtības trūkums ir iemesls, kāpēc šis neredzamais apvilkts ar tik cietu fizisko čaulu? Tāpēc atliek skatīties acīs un just «caur ādu».
