Pār visu, kas sargājams, sargi savu sirdi, jo no tās rosās dzīvība, teicis gudrais Zālamans, un man nav pamata viņam nepiekrist. Šo pamudinājumu, brīdinājumu un arī lūgumu visvienkāršāk būtu īstenot fiziskajā plānā, kaut viena no nejaukākajām cilvēka īpašībām ir slinkums un neticība. Viņš nesaprot, ka jaunībā tik strauji un stipri pukstošā sirds ar gadiem vairs nespēj izturēt negulētas naktis un baisu darba slodzi, ka jārūpējas par kādu tur holesterīna līmeni, jāpiebremzē nejaukie ieradumi, jādomā, kā izvairīties no stresa, jāpamaina dzīve. Citādi tas var nogalināt! Tomēr parasti to saprotam tikai, kad sirds ieslēgusi trauksmes sirēnas – kļuvis slikti vai, nedod Dies’, pie durvīm piestājis infarkts.Tomēr gudrais Zālamans savos vārdos, manuprāt, domājis par cita veida sargāšanu, ko īstenot ir krietni sarežģītāk, bet bezdarbības sekas var būt, kā krievi saka, – ar dzīvību nesavienojama trauma. Šajā plāksnē sirds kļūst par tādu kā iekšējo teritoriju vai dārgumu krātuvi, kas uztur pie esības un kur rast spēku un iedvesmu katrai jaunai dienai. Tur glabājas mīlestība, mājo ticība, tīra, neliekuļota cerība un uzticēšanās – pamatvērtības, kuras zaudējot sirds lūst…Par mīlestības zaudēšanu nerunāsim – tas lai paliek dzejnieku ziņā. Raizes, īpaši šajā idiotiskajā dižķibeles laikā, rada tas, kā pa daļai piespiedu kārtā, tomēr ar mūsu piekrišanu vai nezināšanas dēļ tiek izvazāti pārējie dārgumi – piesmieta ticība valstij, uzticēšanās darba devējam un cerība normālai dzīvei. Tas reizēm sāp tik ļoti, ka līdzīgi asinskāriem suņiem dzenamies meklēt vainīgos, dusmu pārņemti bez redzama iemesla rejam uz līdzcilvēkiem, cenšamies šajā postažā rast gandarījumu, bet nespējam… Salauzta sirds…Gribas gan ticēt, ka lielākoties tā ir vājāk vai stiprāk, bet tikai ieplēsta. Salāpīšanas metodes var būt dažādas, atlabšanas laiks – atšķirīgs, tomēr mācību no pieredzētā vajadzētu gūt un sirdi sargāt! Jautājums – kā? Skaidrs, ka savas iekšējās būtības durvju aizslēgšana un mūra celšana nedos vēlamos rezultātus, jo pakļaus vientulībai. Bet arī pārāk cieša pieķeršanās cilvēkiem, lietām un apstākļiem var pamatīgi pievilt. Atbilde, ietērpta gudrībā pārbaudīt un pārliecināties, šķiet, sastopama kaut kur pa vidu.
