Summējot visus «nē!», «nedrīkst!», «uzmanies!», «tas ir bīstami!», pēkšņi aptveru, cik ļoti liela disonance pasaulē valda starp dievišķo un ļauno, starp ko mums, cilvēciņiem, nemitīgi jālavierē, jo vienā pusē spēks, kas rada dzīvību, bet otrā – iznīcība.Šī apjausma nāk agri, jau līdz ar bērna pirmajiem soļiem, kad gudri vecāki norobežo trepes, aizvāc asos priekšmetus un sadzīves ķīmiju, karsti kūpošas tējkannas un katlus, tur vaļā acis un ausis, lai ar viņu atvasīti šajā skaistajā, bet fiziski skarbajā pasaulē nekas ļauns nenotiktu. Tomēr agri vai vēlu pienāk brīdis, kad mammas un tēta rokas kļūst par īsām, lai pasargātu. Jāpaļaujas vien, ka jaunais pasaulē gājējs būs sapratis vienu no svarīgākajām pamatmācībām savā dzīvē – sargā sevi, un Dievs tevi sargās!Bet jāsargā ir! Vērojot pasaules nelaimes, personīgās traģēdijas un likstas, brīžam rodas sajūta, ka aiz tām tiešām stāv kas vairāk par vienkāršu apstākļu sakritību, fizikas likumiem, cilvēku ļaunprātīgu rīcību vai drošības nosacījumu neievērošanu. Citi to sauc par likteni, bet es savā iztēlē redzu kādu prātā sajukušo ar kuvaldu rokā, kas vienkārši bliež, nešķirodams, vai tas bērns vai sirmgalvis. Zinu, ka šo nenormālo rīcību, lai kā daudzi nevēlētos, tomēr nevar pierakstīt Dievam, jo Viņa pusē ir dzīvība, cilvēkā iemontētais instinkts par visām varītēm saglabāties un apbrīnojamā iespēja atveseļoties. Cerība labākai dzīvei un ticība pārvarēt neiedomājamākās grūtības, prieks par skaisto, miers un bauda, un viena no lielākajām dāvanām – brīdinošā intuīcija, kas īstajā brīdī aptur laiku un dod skaidras norādes. Jautājums vien, vai mēs to sadzirdam un ņemam vērā… Dieva pusē, manuprāt, ir arī kāda vārdos neizsakāma ietekme, kas neļauj piepildīties ļaunākajam scenārijam, kad vienā nepārtrauktā strīpā nostājas visi melnie notikumi. Pēc ziemas taču nāk pavasaris, pēc zaudējuma – ieguvums, pēc kritiena – piecelšanās. Es to saucu par žēlastību, kas kā silts un mīksts mākonis apņem ikreiz, kad notikusi bēda. Saredzu, sajūtu un esmu pateicīga… Ne manā varā spriest, kāpēc psihais trako. Galu galā vienalga tomēr sanāk viņam parādīt garu degunu, jo viss taču notiek uz labu un beidzas labi. Un arī nāve nav galējais, melnais punkts.
