Nesen kāds pētījums vēstīja, ka ļaudis Latvijā kļuvuši pieticīgāki savās vēlmēs. Interesanti, nodomāju, bet arī nedaudz satrūkos, jo šāds secinājums liecina, ka dizķibele iejaukusies ne vien mūsu fiziskajās iespējās, kad bērnam jādodas uz skolu ar pērnā gada somu, bet arī sfērā, kur viss ir iespējams. Kur var izsapņoties un izdomāties krustu šķērsu, padarot idejas par mērķi, uz ko palēnām tiekties. Bet tagad še tev – latiņa zemē!Pieticība pati par sevi, manuprāt, ir ļoti laba īpašība. Nu tāda – no augstā plaukta, kur glabājas tikai izcilas lietas, kā godaprāts, dziļa cieņa un uzticība. To nevar uztrenēt, vien rūdīt, parasti sarežģītos apstākļos, kad apjēdz, ka tavai laimes izjūtai, harmonijai un pašpietiekamībai nav nekāda sakara ar fiziskiem priekšmetiem un konta stāvokli bankā. Tas nozīmē pacelties krietni virs vidējā, ko, pieļauju, vislabāk spēj sa sniegt patiesi mūki kloste ra cellē, tomēr pieticība kā dārgakmens var iezaigoties arī šaipus žogam – laicīgajā ikdienā, kas piesātināta ar tirgu un naudas mainīšanu. Šīs cēlās īpašības ieviešana gan prasa radikāli mainīt fokusu, meklējot citu piepildījuma avotu, taču, reiz atrasts, tas sniedz pamatīgu veldzi.Pieticībai nav nekāda sakara ar nabadzības domāšanu, skopumu un sīkstumu, ar ko slimo liela mūsu sabiedrības daļa, līdz izmisumam tērējot enerģiju skrējienā pa veikaliem, lai izdevīgāk iegādātos kefīru – par vienu santīmu lētāk nekā citur. Savā ziņā tas ir pagātnes mantojums, kad par elementārām precēm bija jācīnās, valdīja deficīti un importi, bet tad vienā brīdī – visas robežas vaļā un veikali pilni. Vajadzēja smadzenēs kaut ko pārslēgt, lai ierastās duļķainās saulespuķu eļļas vietā nopirktu nedaudz dārgāku, bet dzidru, ieviestu savā ēdienkartē jogurtus, atklātu kivi un pierastu pie domas, ka ananass un laša šķēle nav tikai kungu galdam. Parādījās apziņa – es to varu atļauties! Vismaz reizēm. Tas savukārt attīstīja veselu programmu, kā uzlabot savu dzīvi, provocēja fantāziju un iespēju meklēšanu, vārdu sakot, veicināja progresu. Jā, varbūt par strauju mēģinājām piedzīt Eiropas standartu, tomēr, lai arī finansēm uzliktas bremzes, to nevajadzētu izmest no vēlmēm un domāšanas!
