Man patīk kādā sarunā gūta atziņa, ka slikta uzvedība var izpausties jebkurā vecumā. Parasti lielie, nopietnie un šķietami gudrie pieaugušie vaiga sviedros cenšas apkarot mazo bērnu un tīņu patstāvības, spīta un sava «es» uzliesmojumus – bar un rāj, liek kaktā, atņem kabatasnaudu, uzliek mājas arestu. Cīnās, un to var saprast, jo laba, citiem pieņemama uzvedība, ar ko saprotam rīcību, izturēšanos un dzīvesveidu kopumā, vienmēr bijusi prioritāra vērtība. Tam veltīti neskaitāmi priekšraksti, mācību un audzināšanas stundas, pamanoties to novērtēt pat ar atzīmi. Vajag ar, jo ir bezgala grūti sadzīvot ar ļaudīm, kuri neprot sevi savākt, vemsta emocijas, spļauda dusmas un zviln visatļautības zālājā, nevienā acī nerēķinoties ar cilvēku līdzās. Taču šajā skrējienā pēc labas uzvešanās bieži vien neskaidrs paliek jautājums, vai tas notiek, lai uzaudzinātu sabiedrības mehānismā iederīgu pilsoni, vai tomēr pabarotu izjūtu, kas urd, atrodoties par citu augstākā pozīcijā. Sak, kā te viens sīkais atļausies man nepakļauties, nesakārtos istabu, kad es to prasu, un nepasveicinās skaļi tanti, liekot man justies muļķīgi. Apmierinos, nemaz neapjēgdama, ka pati šajā brīdī esmu uzvedusies ļoti slikti. Izrādās, tas attiecas arī uz pieaugušajiem…Jāteic, mums, lielajiem un briedušajiem, to grūti pamanīt un atzīt, jo atrodamies uz nosacīti lielākas brīvības un patstāvības platformas, atraisījušies no bērnībā un jaunībā tik apnikušajiem pamācītājiem. Tāpēc slikta uzvedība kā nezāles mēdz zelt gan smakojošos bezpajumtnieku ūķos, gan smalku priekšnieku kabinetos, un apkarot ar strupa pirksta kratīšanu to diemžēl neizdosies. Cilvēcisko attiecību pārzinātāji saka – jārok dziļāk, jo citiem nepieņemamas rīcības un izturēšanās pamatā parasti slēpjas neapmierinātas vajadzības! Galvenokārt ļoti elementāras – ka no paša rīta neviens nav «uzgāzies» virsū, bet vakarā pacenties uzklausīt un saprast, ka pieņem mani ar visu lamzīgo gaitu un paradumu neveikli izliet kafijas krūzi, ka nepārmet un nekontrolē. Un, kad tā visa ir gana, nemaz negribas izvirst, uzķērkt, «uzbraukt» un emocionāli otru iekaustīt, par ko skolā rakstīja piezīmi, bet lielā dzīve mēdz sodīt pamatīgāk un ilgtermiņā…
