Pēc pagājušās nedēļas trakulīgajiem piedzīvojumiem «Rozaa peldbaseinā», kura dēļ Nākotnes iedzīvotāju skaits uz vienu nakti vismaz divkāršojās, pavadīju vairākas dienas, taujājot pēc mūziķiem, kurus cilvēki vēlētos sagaidīt Valentīna dienā.
Pēc pagājušās nedēļas trakulīgajiem piedzīvojumiem “Rozaa peldbaseinā”, kura dēļ Nākotnes iedzīvotāju skaits uz vienu nakti vismaz divkāršojās, pavadīju vairākas dienas, taujājot pēc mūziķiem, kurus cilvēki vēlētos sagaidīt Valentīna dienā. Variējot starp “Prāta vētru”, “Z-Scars”, “Turaidas rozi”, “U2”, “The Prodigy”, “Coldplay”, Elvisu Presliju un kādu no zaļumbaļļu mūziķiem, līdz galasecinājumam tā arī nenonācu. Bet varbūt latvietim vienkārši nav mūzikas, ko atzīt par īsto šādos pavisam ne latviskos svētkos? Varbūt mūsu pierītes ir par šauru, lai iztēlotos piemērotu muzikālo pavadījumu jebkurai dzīves situācijai, bet varbūt mums vienkārši nav nepieciešami svētki, kas nav paredzēti nekam vairāk, kā tikai atgādināt tuvākajam, ka viņš vai viņa vēl joprojām tiek mīlēts. Ļoti iespējams, arī bez šim nolūkam domātiem svētkiem spējam apzināties, ka galvenais ir nevis mūzika, ko dzirdēsi aiz pāris galdiņiem kaut kur tur, uz skatuves, bet gan cilvēks, kurš būs tev tobrīd blakus vai kura īsziņu vai e – pastu saņemsi mobilajā tālrunī… Pretīgi apzināties, ka cilvēki, pakļaujoties globalizācijai (ak vai, cik tas skaļi skan), sāk arvien mazāk domāt par sev vistuvākajiem. Par cilvēkiem, kas ikdienā pasaka, cik laba ir frizūra, cik ļoti piestāv bikses un cik brīnišķīgs bija vakars. Vai tiešām nevienam no mums vairs to nevajag? Vienkārši iet pa ielu un smaidīt par to, ka kādas pretimnācējas matu sakārtojums ir burvīgs. Nu ja, un puisis viņai blakus domās, ka es esmu kaut ko ne to šodien apēdis pusdienās.
