Nesakiet man, ka šī pasaule ir droša, paliekama vieta, kur gribēt atgriezties un būt. Jo ilgāk tajā veros, jo noteiktāk šķiet, ka sistēma, kas apvieno dabas fizisko esību un cilvēka garīgos meklējumus, patiesībā veidota kā izdzīvošanas un sporta nometne. Par spīti saulrietiem, okeāna mieram un kalnu majestātiskumam, kas ierakstās dvēselē siltiem pavedieniem.Daudziem ar to pietiek, tāpēc viņi kaut tūkstošiem gadu dažādās reinkarnācijas formās būtu ar mieru paciest nemitīgo stresu, ko pieprasa dzīve. Samierināties, ka rūpēm vienu dienu nepalikt bez jumta virs galvas, ar tukšu vēderu un sačakarētām attiecībām pa vidu vēl glūn arī apdraudējums tapt apzagtam, piekautam, piemānītam, nodotam, sāpinātam, notriektam un nosistam, no kā izvairīties mammas savus bērnus māca kopš pirmajām apzinātajām kustībām pasaules virzienā. «Neņem šķēres! Uzmanies, ass stūris! Nerunā ar svešiniekiem! Nerāpies kokā!» – tās ir tikai dažas drošības instrukcijas, kas diemžēl nelīdz brīžos, kad uzbrūk bēda. Vienkārši – no zila gaisa un bez paskaidrojumiem, kāpēc es un kāpēc tieši mani!Tāpēc ir tie daži, kas gatavi cīnīties un mainīt lietu kārtību. Viņi mēģina izgudrot zāles pret vēzi, stājas policijā un preses slejās atmasko ļaužu ļaunprātību. Cik labi, jo bez ideālistiem pasaule ātri vien pārvērstos novalkātā, nelietojamā mētelītī. Tādēļ jāņem un, cik var, jālāpa, cenšoties atkal un atkal nevilties cilvēka dabā, ka izraisīt karu izrādās vieglāk nekā saglabāt mieru, tāpat kā melot, zagt un tiekties vien pēc sava labuma. Taču arī šajā scenārijā absolūta risinājuma nav – lāpāmadatas diegam, par nožēlu, pietrūkst kapacitātes noturēt visu to šļuru…Manuprāt, esam ceļinieki. Kā citādi izskaidrot alkas pēc vietas, ko pa īstam saukt par mājām, kurās pieņemtu bez nosacījumiem, veldzētu slāpes un vienkārši mīlētu. Ticu, ka šī vieta ir reāla un arī karte ir, tikai jāatrod un jāseko tai, lai izvairītos no «platā ceļa, kas ved uz pazušanu». Bet pazust ir viegli… Vajag tikai ieņemt galvā, ka visu varu un darīšu pats, vai paslēpties straumē, ko sauc par sabiedrisko domu. Nu kāpēc mēs tik ļoti baidāmies tapt izglābti?
