Āāaaa, cik lipīgs ir prieks! Vajag tikai dzirdamā attālumā kādam gardi iesmieties, lai virzienā uz augšu iekustinātu teju katra lūpu kaktiņus. Reiz to īpaši uz savējiem izbaudīju, vērojot kādu interneta materiālu, kurš droši vien ticis veidots ar tīšu nolūku izraisīt smieklus. Notikuma vide gluži vienkārša un uz katra stūra sastopama. Kādā agrā, agrā, drūmā, drūmā darbdienas rītā tikpat pelēkā, pelēkā metro vagonā, kurš pilns ar miegainiem, miegainiem ļautiņiem, ierausās pavisam parasts vīrs ar provokatīvu ieroci – smaidu –, kas, gluži kā sniega pika veļoties lejā no kalna, drīz pārvērtās pamatīgā smieklu vētrā visu klātesošo izpildījumā. Vienkārši nebija iespējams palikt vienaldzīgam, par spīti izmisīgajiem mēģinājumiem nepievērst provokatoram īpašu uzmanību. Viņš smējās tik gardi, saāķējot visus tik labā, kopīgā piedzīvojumā, kas, jāatzīst, tiešā veidā ietekmēja arī manu dienu. Es smējos! Tāpat vien, bez jebkāda iemesla, spītējot mēslu sajūtai, kas ik dienu velk savos smirdīgajos akačos.Nu nezinu, kāpēc cilvēku vairāk saista melnais, drūmais un negatīvais. Lieki pārmest medijiem, ka tie pie tā visa vainīgi, jo piedāvājumu vienmēr veidos pieprasījums. Kā vanagi uz medījumu mēs krītam kašķos un savas taisnības meklējumos, veldzējamies ciešanās un drūmās pārdomās un nemākam pa dzīvi staigāt viegli, aiz katra stūra nesaskatot vien traģiku un drāmu. Taču trakākais, ka tas neko nemaina! Tikai tāpēc, ka būšu noīgnojies, darba piedāvājums neklauvēs pie durvīm un visas pasaules nelaimes nerimsies. Būšu vien pabojājis savus sejas vaibstus un attiecības, jo mūžīgais rūgumpods nepievelk.Tāpēc – lai dzīvo prieks un smiekli! Jāatzīst, ka tiem piemīt gluži vai maģiskas spējas ne tikai izsist no ierūsējušā drūmuma, bet arī savdabīgi šķīstīt un enerģizēt, pat vairot kādus tur vitamīnus cilvēka organismā. Ir veselas ļaužu grupas, kas to paņēmušas «pa taisno», un tā arī nāk kopā, lai no sirds izsmietos. Ticu, ka viņi no tā tikai iegūst, kaut, iespējams, izskatās pēc pajolīšiem. Jā, bet priekam vajadzīgs iemesls, daudzi iebildīs. Varbūt. Tomēr vislielākās lietas sākas no mazajām, un mēs pārāk bieži palaižam vējā impulsus pasmaidīt un izsmieties līdz asarām un krampjiem vēderā.
