Visu cieņu tradicionālajam, etniskajam, tautiskajam un citos vārdos nosauktajam, kurā glabājas paaudžu paaudzēs izsvērtas un par labu atzītas vērtības. Savdabīga tīrība un vienkāršība, kurai ļaujoties arī pats kļūsti gaišāks un vieglāks, atbrīvojoties no mūsdienu uzvārītā stresa smaguma. Tomēr aizvien biežāk šķiet, ka tradicionālais kļuvis par tādu kā slēgto zonu, kapsulu, kurā kustības brīvība ir pamatīgi ierobežota.Manuprāt, dzīvē svarīgi visu pēc iespējas attiecināt uz sevi. Tad šīm lietām ir nozīme. Priecāties līdzi tiem, kas piedzīvojuši balto strīpu, un raudāt kopā ar nelaimīgajiem. No visas nenormālās informācijas gūzmas saprast un izvilkt vien to, ko var saukt par savu un darbināt. Uz to, par laimi, sākusi virzīties arī izglītības sistēma, apjēdzot, ka nav īstas nozīmes likt skolas bērniem zubrīt neskaitāmas formulas un algoritmus, ja tos nevar saāķēt ar praktisko dzīvi, kaut kā lietot un attīstīt.Tas pats attiecas uz emocionālo. Ja vēlos pieslēgties smeldzei, kas arī ir viena no paaudžu piedzīvotā mantojuma zelta stīgām, kas šķīsta, nedomāju, ka to izraisīs teksti par bāleliņu nez kur aizvestu mūsmāsiņu. Man nepietiek tikai ar to, ka varu iedomāties, cik skaudri tas bija! Raugoties mūsu gadsimta manierēs, kas mudina uz ātru patstāvību un rīcības brīvību partneru izvēlē, demonstrē nespēju izveidot ilgtspējīgu savienību un rāda, cik tuvā taustiņpogas spiediena attālumā tomēr esam cits no cita, šī smeldze nenostrādā! Tāpat nedomāju, ka vēl pēc kādiem tur miljoniem minūšu un stundu ļaudis sapratīs mūsu laika paražas un dziedās mūsu laika dziesmas par laimīgu vai nelaimīgu mīlestību. Bet varbūt dziedās?Lai nu kā, manuprāt, mums ir pārāk liela tendence glorificēt tradicionālo. Dieva dēļ neko nemainīt, saglabāt autentisko un tad kā tādiem pāviem lepoties ar to. Kāds pirms gadu simtiem tīši vai netīši, vai tā laika situācijai atbilstoši un tīri dabīgi iesācis, piemēram, piecelties kājās attiecīgā dievkalpojuma daļā, un mēs urbinām tālāk. It kā tajā būtu spēks! Drīzāk gan tās ir bailes pieņemt jauno, kas vienmēr nāk ar nezināmo. Tāpēc drošāk iekapsulēties un ar zināmu skaudību, neuzticību un nosodījumu uzlūkot katru reformatoru.
