Kādu vakaru, kad kārtējo reizi biju iebuksējusi remdenajā pavasarī, kurš nekādi nespēj pagriezties uz silto pusi, neļaujot vaļu zaļās enerģijas sprādzienam, vien pāris nenozīmīgiem pieneņu un krūmlapiņu plīkšķiem, manu uzmanību noķēra zemeslode. Precīzāk tās attēlojums vienas visaptverošas satelīttelevīzijas laika ziņu pārraidē, kur mūsu apalīte lēni grozījās, uz sava zaļā mētelīša cēli demonstrējot cipariņus, saulītes, mākonīšus un lietus lāsītes. «Kāda atšķirība!» noelsos, mēģinādama aptvert visu šo temperatūras un nokrišņu intensitātes gradāciju, ko miljardiem cilvēku piedzīvo vienās 24 stundās. No pavasarīgas mērenības līdz tropiskai sutai, bet es jau kuru dienu plēšu skalus iekuram un nespēju atbrīvoties no siltā pleda, pukodamās, ka šogad sniegpulksteņi uzziedējuši vēlāk nekā pērn. To, ka kaut kur vienlaikus plaukst rozes un briest apelsīni vai lodā dzestri mīnusi, es neaptveru.Un tas arī ir, manuprāt, viens no lielākajiem cilvēka trūkumiem – nespēja saskatīt kopainu un izmantot to paša labā. Varam stundām vai pat gadiem ilgi sēdēt savā kaktā, kuram dzelzs priekškars uzcelts tieši tajā vietā, līdz kurai sniedzas acu skats, un iedomājamies, ka tāda arī ir visa pasaule – tik ierasta un pazīstama. Bez orkāniem un zemestrīcēm, somu ziemeļblāzmām un itāļu kaislībām, ar vienā laikā pasniegtu kafijas tasi un vienmēr vienlīdz skaļu bļaušanu, piedzīvojot kaitinošas situācijas.Labi, ja šajā lietu un notikumu kārtībā, rituālos un emocionālajās reakcijās var gūt spēku. Tomēr tāds stipri ierobežots redzes leņķis spēj arī ārdīt.Vispirms jau neļauj tikt ārā no nospiestības. Liek sēdēt tai sasodītajā negaisa mākonī, radot pavisam ticamu ilūziju, ka tas nupat ir konstants eksistences stāvoklis, kurš tāds arī paliks. Jāsēž, jānīkst, jāvaid, jāžēlojas. Tikai ne jāiziet siltajā saulītē, kas tepat aiz stūra silda citus!Taču vispretīgākais, ko rada ierobežotais prāts – tas nepieņem citādo! Nu kā var būt zilas govis, zēni, kuriem patīk rokdarbi, un meitenes, kuras saista automehānika, cilvēki, kas apgalvo, ka sarunājas ar Dievu, un ļaudis, kas pagriež otru vaigu, kad viņam sit pa pirmo! Nu kā?!
