Tas ir maģisks un netverams brīdis – sadzirdēt lietu, pirms slapjums sasniedzis ķermeni, liekot tam meklēt pēc siltuma. Vēl nekas nav sācies, bet nenoliedzami būs, jo burtiski tepat aiz meldriem, kur sniedzas acu skats, ūdenī jau paukšķ pirmās smagās lāses. Laiks bēgt! Taču noķert šo mirkli un pieņemt pareizo lēmumu spēj reti kurš. Labākajā gadījumā esam vien iemācījušies «nolasīt» mākoņus, kad tie krāsojas violeti melni, pulcējas baros un brēc tieši sejā, ka tūlīt būs gāziens. Un pat tad bieži vien ļaujamies cerībai, ka gan jau izspruksim sausā. Atstājam mājās lietussargus un veselo saprātu un mirkstam, nožēlodami to sekundi, kad nepaklausījām skaidrajām norādēm prātā un sirdī.Ceļa zīmes, spēja sakarīgi spriest, intuīcija, sestais prāts – lai kā nenosauktu kluso balstiņu, kas māca no iekšienes, – tiek ignorēts ne tikai fiziskajā telpā, piemēram, izvēloties augstpapēžu kurpes pastaigām kalnos vai pārrēķinoties savā varēšanā noskriet maratonu, jo pirms gadiem 30 tas kaut kā izdevies. Šo balsi pārāk bieži aizbīdām otrā plānā, arī veidojot attiecības ar sevi, līdzcilvēkiem un galu galā – valsti. Īpaši, ja tiek uzspiests ar demagoģiju, tendenciozu un kāda interesēs virzītu informāciju. Par to, visticamāk, kārtējo reizi varēsim pārliecināties jau pēc dažiem mēnešiem, kad sabiedrība saņems vēlēšanu rezultātus. Tad arī atklāsies, cik būs noticējuši varaskāro centieniem melnos lietus mākoņus ievīstīt rozā tualetes papīrā un cik būs atšifrējuši tos, kuri gribētu gādāt lietussargus. To pirmo, protams, būs vairāk… Ir taču tik saldi, saldi ieaijāties cukurotu vārdu izaustā šūpuļtīklā, aizmirstot, ka tas ir bezgala trausls. Papīra butaforija agri vai vēlu plīst, atstājot visus draudīgā mākoņa nepatīkamajai ietekmei. Bet savulaik būtu tač’ varējuši izdarīt gudru un pareizu izvēli, jo ticu – tāpat kā mūsu organisms spēj tikt galā ar brūcēm, pārklājot tās ar kreveli, un infekcijām, saceļot pamatīgu trauksmi imūnsistēmā, uz līdzīgu pašsaglabāšanos virzīta arī mūsu dvēsele. Mēs tikai pārāk maz klausāmies tās izmisīgajos lūgumos nebāzt galvu cilpā. Nožēla vēlāk tāds šķidrs plāksteris vien ir!
