Rotaļlaukumā pie kājām ieraudzīju nelaikā nobirušus kļavas «snīpīšus». Atcerējos, kā bērnībā tos lipinājām uz deguna. Pateicoties nepielūdzamajam laikam vai kādiem «kaitēkļiem», sēkliņām jāšķiras no savas mātes. Priekšā nenovēršams kritiens, lidojums, kā teiktu optimisti. Taču pirms atsitiena vēl jāpiedzīvo dažādi krustdūrieni un caurdūrieni laikā un telpā. Metoties reibinoši straujā piruetē, kaut kur pa vidu sēkliņa kļūst par reālistu, pēkšņi apzinoties, ka bērnība, trakulīgie gadi pagājuši – fantāziju un cerību mikslis, iedomas par lielu laimi un augsti kāpjamu karjeru. Katra krītošā miljona sacerēšanās ierakstīties vēsturē atsitas pret realitāti, kas pa spalvai glauž tikai izredzētajiem, liekot izdarīt reveransu gēnu programmas un veiksmes krustdūrieniem. Vienā brīdī «sēkliņa» atskārst, apzinās vecāku iedoto bagāžu un to, ka neviens nekur tālu nekritīs no savas «iebūvētās programmatūras».Katra vīra iestādītais ozols ir kā atskaites punkts un apliecinājums, ka viņa uzturēšanās atļaujai virs šīs zemes ir sava, vienīgi viņam izzināma jēga, sūtība. Kaut vai vecumā, bet reiz taču jānāk apgaismībai, ka mūsu uzturēšanās šeit nav ērmīgs tusiņš, kārtējā izklaides stacija vai liekulīgs cirks. Katrs pulksteņa tikšķis atgādina, ka misijas īstenošanas iespējas neglābjami iet uz beigām. Cik gan bieži ārēji karuseļi – vai tie būtu vēlēšanu, vai kārdinošu reklāmu rullīši – vēl straujāk iegriež kļavas lolojuma pirueti, lai tai vēl grūtāk būtu fokusēties uz savu mērķi! Cik daudz visapkārt idiotisku uzmanības novērsēju! Bet cik tomēr izmisīgi sēkliņa alkst kaut kur iesakņoties, atrast savu – kaut vai mietpilsonisku – apmierinājumu un vismaz brīvdienās nedomāt par to, ka citām sēkliņām tas nav izdevies! Atrast kādu, kas tevi ne vien saprot, bet arī mīl. Diemžēl vai par laimi, tādas nu ir katras sēkliņas lielākās ilgas un arī tiesības. Skolās pāri palicis vien puķu aromāts, atgādinot par kārtējo ražu, jauniem papildspēkiem jau tā bezmērķīgajai armādai bez piederības sajūtas un skaidrības, ar ko nu būtu jācīnās. Beidzot var norauties no ķēdes un lēkt vienalga kur, lielajā straumē, pilnām mutēm rīt tās mutuļojošos piedāvājumus. Kas neriskē, tas nevinnē, taču risks no tā nemazinās. Cik no šīm sēkliņām pēc kritiena mācēs augšāmcelties, cik paliks tikai kā snīpīši uz citu deguniem?
