Kā dzīves pētnieks mokos ar vienu pretrunu starp divām man būtiskām pasaulēm – gara brīvību un reliģiju, kas savā teorijā gan šo pretrunu noliedz. Tomēr, gribi vai negribi, pārkāpjot baznīcas slieksnim, apriori jāpieņem dažādo Dieva «vēstniecību» specifiskais, šaurais redzējums, ko drīkst runāt, darīt un pat domāt. Man prasās baznīcas uzskatīt par kosmodroma stacijām, korķa attaisīšanas sajūtu, miera oāzi, kur pulkstenis pārstāj tikšķēt, visas būtības pacelšanos pateicībā pie lielā Drauga un savu pretrunīgo izjūtu un domu atraisītu komunicēšanu ar sev līdzīgiem. Taču, lai tā kļūtu par realitāti, vajadzīgs absolūts aizspriedumu trūkums, kas būtnēm uz šīs planētas – arī man – it nemaz nav raksturīgs. Gara un domu atraisītības vietā ticīgais bieži vien spiests kā paralizēts uzklausīt daudzas reizes jau dzirdētu lekciju par dažnedažādu standartu lielo nozīmi un tad tikpat klusi izslīdēt pa fasādes lielajām durvīm, pieticīgi nodomājot, ka laikam būs garīgi paēdis.Ja apmaksātu «ierēdņu» vietā valdītu dedzīgu kristiešu brīvprātība, tik daudzi vairs nedomātu, ka naudas mijēji Templi pārvērtuši par biznesa projektu «Debesu valstība», biedējot ar mistiku, iedomātām ugunīgām ellēm un citiem līdz galam neizpaužamiem noslēpumiem. Kaut varētu noraut viduslaiku indulgences plīvurus un vienkārši eksistēt, nevienam par to nepaliekot parādā. Kaut reliģija daudzu prātos nebūtu tikai vēl viena atkarība bez izpratnes, lai nevajadzētu mēmi kā apmātam un saprātu zaudējušam klanīties krustiņu, svētu zīmējumu un mistisku rituālu ēnā. Kaut nāktu apgaismība, ka vārda «ticība» nozīme nav kārtējais noslēpums, bet gan – uzticēšanās. Kaut varētu iztikt bez miljons atkarībām, kas sašķeļ tautu līdz pēdējam atomam, un tad atkal apvieno noslēpuma līdzzinātājos, kas visu pakārto ieniršanai grēcīgā, reibinošā dūmakā. Var jau būt, ka mūsu nepastāvīgajam garam drīzāk vajadzīgs šaurs koridors, biezas restes, lai neaizlidotu kosmosā, reizi nedēļā jāapgriež spārni un jāpasēž pelnos. Smadzeņu pelēkajai – šķietami inertajai – vielai piemīt naidīga tendence, saduroties ar kaut ko neloģisku, nospiest Delete pogu. Tomēr vajadzētu iespēt organiskāk savienot reliģiju ar gara brīvību, pēdējo gluži nepazaudējot.
