Izbraukājām leišmali. Tur bija vēl karstāks, bet stāsts būs par Latviju. Visai patriotiski būdami, Žeimē, vecajā bordertaunā, ietikām baznīcā, kur tēvs reiz kristīts, un kā krietni pilsoņi nolēmām ar ērģeļu palīdzību vietējai latvietei, kas tur ielaida, nodziedāt mūsu himnu. Tas bija pilnīgi spontāni un forši līdz ar to.Bet daži jau sailgojās pēc mājām. Kāds siltums piepildīja sirdi, kad, iebraucot Latvijas pusē, bedres iekratīja autobusu, turklāt dzimtenes apziņa, ka tūdaļ, tūdaļ būsim jau mīļotajā Hruščova Bedrogradā! Tēvs sāka dungot «Jo šeit ir Latvija, šeit ir mūsu tēvu dzimtene», lai gan mani vectēvi un pat vecvectēvi dzīvojuši Lietuvā; bet ko nu iedziļināsimies detaļās, latvietis paliek latvietis. Atpakaļceļā iegriežoties Krusta kalnā, bija doma jaunuzceltajā franciskāņu klosterī pavērot mūku ikdienu, bet, pienākot pie mierpilnās celtnes, sapratām, ka tam vajadzīgs attiecīgi noskaņoties, nevis iebrukt kā pēdējā cietoksnī pirms uzvaras (ieklupšanas dzimtenē). Tāpat es domāju, ka mūsu nabaga himna bieži vien ir tikai reprezentatīvs ierocis, manipulatīvs instruments, jo kaut kā nevaru noticēt, ka pirms un pēc sporta spēlēm daudzi izdzīvo sevī tās augstos vārdus. Vismaz ļoti gribas cerēt, ka tas nav tikai starta signāls, džingls telefonā vai reklāmas rullītis pirms nākamā programmas punkta. Galu galā pat bauslis māca, ka «tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu nelietīgi valkāt», ja tas nenāk no patiesas sirds un patiesiem nolūkiem. Jācer, ka himnas doma atkarībā no situācijas netiek meistarīgi pielāgota citiem apstākļiem, vajadzībām un dievībām – «[Hokeja] dievs, svētī Latviju!» –, un diez vai kāds uzdrīkstētos oficiāli to apgalvot. Jautra kompānija vieglā reibumā pa nakti kaut kur bija sadabūjusi karogu ar sēru lenti, kas tajā dienā bija atgādinājusi par kādiem senatnes noziegumiem, un nakts vidū ar to izgājuši cauri pilsētai. Vēlāk divi gandrīz noslīkuši purvā un trešo sakodusi čūska. Vēl tikai trūka, ka ceturto būtu nospēris zibens. Var jau būt, ka šiem jauniešiem vienkārši neveicās, bet varbūt sakritība. Par to, ko nozīmē sērot un kā būtu jāsēro, domas var atšķirties, taču pirmām kārtām tas nozīmē cieņu, godbijību. Tomēr vajadzētu atšķirt svētas lietas no nesvētām. Ar kaklasaiti taču sēņot neviens neiet.
