«Cik ātri skrien laiks! Vēl nesen bija pulksten divi, bet nu jau drīz gulēt jāiet,» nesen šķendējās mans astoņgadīgais bērns. Es satrūkos, jo šis viņa secinājums neradās pēc piedzīvojumu pilnas dienas, kad notikums dzen notikumu, pavērdams aizvien jaunas un nebijušas lietas. Tā bija parasta diena pavisam parastā vidē, bet vienalga – laiks viņam bija skrējis ātri, un viņš mēli pār pleciem pakaļ. Citādi nebūtu pamanījis trako joņošanu…Tajā brīdī uz mirkli atcerējos savu bērnības vasaru, kad dienas šķita bezgalīgas un laiks izstiepts kā tāds garš spageti makarons. Nebija ne pulksteņu, ne mobilo tālruņu, vien ārprātīgi zilas debesis, kurās ķēmojās mākoņi. Dažbrīd kā ziloņi, citkārt kā nopietni veči līkiem deguniem un garu bārdu, suņi, pīles un noslēpumainas pīķa dāmas – viss, ko spēja zīmēt fantāzijas ota. Vēl tajās vasarās bija zaļas pļavas ar zāli līdz padusēm, siena gubas un lieli akmeņi upē. Varēja lēkāt no viena uz otru, vērot, kā kustas ūdens, laist lapu laiviņas, ķert vardes un kurkuļus. It kā tās pašas divdesmit četras stundas ar rītiem un vakariem, bet, šķiet, tomēr citas. Mūsos vēl nebija instalēts laika apziņas gēns.Tas nāca kaut kā vēlāk, jo līdz tam tā likās nežēlīga mūžība otrajā klasē sagaidīt, kad beidzot varēs iet piektajā, kurā mācās riktīgi lielie, bet pilngadība – netveramas zilās tāles, nerunājot par mistisko 2000. gadu, kad automašīnas noteikti pārvietotos pa gaisu un veikalos nevajadzētu naudu, jo viss būs par brīvu. Kādreiz pienāks vecums? Kādas muļķības! Tajos dažos gados pat trīsdesmitgadnieks šķita tīrais vecis, bet vecvecmāmiņa – savdabīga kūniņa, kura tāda vienmēr bijusi un būs. Vairs nebija? Tātad vienkārši izgaisa, jo nāves jēdzienam kā fiziskā laika cikla dabīgam noslēgumam mazajā prātā vietas nebija. Tāpat kā apziņai, ka omīte kādreiz bijusi jauna meitene ar saviem notikumiem, bet tieši tādām pašām jušanām un maņām.Un tad viņš bija klāt. Laiks. Tas pats, kurš «nemanot pa pēdām staigā un no dienas dienā gadus krāj». Nemaz jau tik nemanošs viņš gan nav, jo katru minūti un stundu burtiski rauj no rokām ārā. Gadalaiks pazibsnī vienā elpas vilcienā, pats gads – divos, nerunājot par dienu, kura sairst kā dabūjusi skābi. Nu tā lavās klāt arī mana bērna dienai.
