Svārstāmies uz laika robežas. Nāk rudens. Tā elpa ir tik pēkšņa, ka neļauj pienācīgi atvadīties no vasarīgajām kleitiņām un domām, kas steigā jāsamet tām paredzētajos failos. Taču vienlaikus rudens tāpat kā pārējie trīs gadalaiki ir līdz astronomiskai precizitātei paredzams notikums, kurš bija un būs. Gadā ir 365 dienas, 52 nedēļas un 12 mēneši. Garajā mēnesī – 31 diena, dienā – 24 stundas, stundā – 60 minūšu un tikpat sekunžu minūtē. Viss līdz matam saskaldīts, un tajos vijam savu ikdienu kā koka serdē gadskārtas. Cilvēka iezīmēšanu laikā mēdz skaitīt no viņa piedzimšanas brīža, kad mazulis tiek pie sava personas koda un iespējas stāties bērnudārza rindā. Tomēr dīvaini, jo kam lai pieraksta tās konkrētās minūtes, stundas un mēnešus, ko mazā būtne ar savu bioloģiski aktīvo ķermenīti, sirdspukstiem, smaidu un plaukstiņas mājienu pavada mātes miesās? Kā iesprostoti Nekurlaika zemē, viņi gaida savu likteni pārkāpt tās robežas. Daudziem diemžēl tas neizdodas…Bet mums sanācis, tāpēc brienam aizvien dziļāk laikā, neaizdomājoties par to patiesībā brīnumaino notikumu, kad no viena esības stāvokļa pārtapām citā, kas turklāt notika fiziski un vairāku liecinieku klātbūtnē. Grūti aptvert, ka mūsu biogrāfijā bijis deviņu mēnešu laika sprīdis, kad dzīvojām šaurā, ar ūdeni piepildītā telpā ar absolūti citu skābekļa un barības vielu apgādi. Labākajā gadījumā redzējām dūmakaini sārtu gaismu, klausījāmies skaidri sadzirdamus mammas sirdspukstus un gaisa kustību viņas gremošanas sistēmā, bet tā lielā skaļiem trokšņiem, spilgtām gaismām un pamatīgo stresu pilnā pasaule atradās vien plānas vēdera sienas attālumā. Ja mums tajā laikā piemistu prātuļošanas spējas, droši vien secinātu, ka vienīgā patiesā ir ūdens – nabassaites realitāte.Cilvēka prātam patiešām grūti tulkot laiku, tā zīmes un noteiktību. Arī mūžība ir laika jēdziens, un visi zinām, ka reiz to piedzīvosim. Atkal cits esības stāvoklis un realitāte, kuru smadzeņu pelēkā viela nespēj pārstrādāt. Nu kā var būt tā, ka pastāv turpinājums, kad bioloģiskās funkcijas aizgājušas «pa pieskari», noslāpis motors un izslēgušās gaismas? Tomēr – vai kopā ar neatgriezeniski sabojātu automašīnu mirst arī šoferis?
