Man šķiet, ka es varētu izteikties par iedomību, lai sevi mazliet reabilitētu, precizēsim – savu nedraudzīgumu vai, kā es to redzu, laika taupīšanu aiz pārdzīvojuma, cik maz vienā dienā var padarīt. Daži jau kopš bērnības visus demonstratīvi sašķaida ar savu napoleonisko cinismu. Bet ir arī klusākas iedomības.Tiesībām, pienākumiem un cerībām saduroties ar iespējām, nonākam izšķiršanās krustpunktā. Samierināties, kļūt par zvērinātu reālistu vai pasapņot par aizgājušiem vai nepienākušiem vilcieniem. Būdams Dvīnis, bieži pārdzīvoju paralēlo pasauļu – vēlamības un dramatiska reālisma – sadursmes, lai gan mūsu bērniem būs vēl grūtāk izšķirties starp jaudīgo videokaršu virtualitāti vai izaicinājumiem pilno un pagarlaicīgo ikdienu. Tikai pārbagāta izdoma spēs tos atgriezt no Alises brīnumzemes, otrās dzīves, kas laimīgā kārtā šķirta no neatrisināmu problēmu auras.Sapņiem nav sižeta, nav sākuma un beigu, mūžīgā tagadne, kurā katrs tiesīgs mazliet uzsist sev cenu, un, ja neviens nepirks, tad tā būs neatkarības cena, lai velti nepārdotos. Tomēr tā nav tikai skaitļu palielināšana uz cenas lapiņām, jo vienīgi savā prātā varam izdzīvot to, ko realitāte labākajā gadījumā piedāvā pasmaržot. Arī zvērinātākie reālisti nav imūni pret aizdošanos savos hobijos, kad apkārtne tiek izslēgta kā ar pogu. Taču drīkstu izsapņot to, ko, zinu, nekad nepiedzīvošu. Kaut gan… «Ko vari nosapņot, to vari arī īstenot,» paudis pasaku monstrs Volts Disnejs. Iedomības būtība ir uzspiest otram savu pārākumu, neatkarīgi no tā, vai tas ir īsts vai iedomāts. Pavisam gudrie tāpēc vienkārši paklusē, jo pamācības nevienam nepatīk, pat ja tās nāk no sirds, ar vislabākajiem nodomiem un pazemīgākajā veidā. Bet varbūt aiz iedomības slēpjas jūtīga dvēsele, kas nevēlas tikt sadragāta. Lai saglabātu filosofisku mieru, jāstāv mazliet pāri sīkmanīgai kņadai, vismaz izlikties, ka to spējam. Varbūt sapņot ir vieglāk nekā dzīvot. Vajadzīgs taču kāds mūris, aiz kura atgūties vājuma brīžos. Ja vien varētu cilvēkdrēbes kreiso pusi izvērst uz āru, atklātos briesmīgāks skats nekā aukstā kara laikā, vesela Aizsardzības ministrija pilnā bruņojumā. Ja tomēr vajadzīgs atvainoties par saviem sapņiem, tad piedodiet man, piedodiet cits citam nepārdomātas emocijas, neīstumu, uzspēlētību un pārējās birkas, ar kurām apkārušies slikti aktieri. Arī viņiem gribas savas ambīcijas. Vai tad māksla nav realitātes transformēšanas sacensības?
