Kopumā raugoties, dzīti, spiesti un negribēti eksistējam šajā pasaules telpā, kurā jāizcīna teju katrs elpas vilciens. Dzīve ir pret mums! Sekundes simtdaļā saplīst paaudzēs glabātais porcelāns, un pēda dienām ilgi karo ar kurpi, cenšoties ieņemt pareizo formu. Par savu brīvību tai jāmaksā ar tulznām. Panākumi prasa piepūli, darbu pavada sviedri, veiksmi – izveicība. Tikai mīlestība krīt mūsu klēpī par brīvu, bet tāpat to jāprot noturēt, ka nesašķīst, attiecību analfabētisma sabradāta. Jāsargās no zagļiem, aukstiem laikapstākļiem un viltīgiem cilvēkiem. Nemitīga naudas trūkuma, kas robežo un saista pat pie vislielākās summas. Jāraizējas par bērniem – kā viņi uzvedas, vai nedara kaunu un vai galu galā būs apguvuši, ka dzīvē nekas nenāk bez tulznām, sviedriem, zaudējuma un smagas vilšanās. Lai mācās – jo ātrāk, jo labāk! Bet vai tiešām pēc tam būs vieglāk?Man mēģina iesmērēt prieku par puspilnu glāzi. Tas esot pareizais skatu punkts. Nekā cita jau šajā realitātē nevar gribēt. Puses, viduvējības, nepilnības, brāķis un nespēja mētājas uz katra stūra, bet man, lūk, jābūt pozitīvai. Iespējams, tā ir vienīgā bremze, citādi disonanse starp trūkuma pilno taustāmo un pilnības piesātināto nemateriālo pārrautu pēdējās pacietības saites pret šo dzīvi, kura katru dienu karo pret mani.Būšu pozitīva! Bet kāda jēga? Neatkarīgi no tā Īslandes vulkāns verd sēru, paralizē gaisa satiksmi un miljoniem nodomu. Tie izkūp arī slinkumā pacelt savu pēcpusi rīcībai. Plūdos slīkst plāni, zemestrīcēs notirinās drošības izjūta. Tā vien liekas, ka šī planēta gatavojas abortēt mūs, radības kroni. Bet senie pravieši vēl pirms ķīmiskiem piesārņojumiem sludināja, ka te mums nav paliekamā vieta. Acīmredzot problēma ar trakojošo planētu un cilvēku, kam katrā loceklī un apņēmībā darbojas nāve, ir veca kā pasaule. Viņi runāja par īstajām mājām, un mēs intuitīvi ar sesto, devīto vai kādu tur maņu nojaušam, ka reiz tur patiešām nonāksim. Ja vien izdosies atrast Īsto Ceļu. Nešķiet jautri tikt izmestam atkritumos, nomaldīties, noklīst, pazust… Tāpēc varbūt ir vērts pievērst uzmanību sirds ceļa zīmēm, tiekties pēc Mīlestības. Tā ir vienīgā pilnība, kas piepilda atlikušās puses un apklāj nepilnīgo.
