Kad pie durvīm mani nobiedēja ņirdzīga balta maska ar izjokojuma piedāvājumu, riebumā sapratu, ka Helovīns man saistās vienīgi ar nāvi. Reizi gadā laikam esam gatavi aizmirst, ka šis ir tabu jautājums, un atļaujamies par to pasmieties. Dzīves svinēšanai nu pievienojusies arī nāves svinēšana. Diez vai par veļu laiku kādreiz smējās, un arī Meksikā par jauno nāves kultu La Santa Muerte neviens nesmejas. Jo nāve nav tikai izjokošana. Vēl atrodoties Kolinsas «Bada spēļu» varā, gribas teikt, ka tā ir pēdējā neveiksme izdzīvošanas sacensībās. Šīs izdzīvošanas sacensības gan beigsies ar manu kronēšanu, bet – uz kapu kopiņas. Tomēr, paradoksāli, šī it kā traģiskā doma, ka ar katru sekundi tuvojas pēdējais skrējiens, spēj atbrīvot dzīvesprieku, noņemt kompleksus un palīdz uzvesties kā nedziedināmajiem – ķert mirkli un nenokavēt nokavējamo. Izgaršot laiku, kā tas neredzamu, saldu, lai arī toksisku, smilšu veidā izslīdēdams saēd zobus. Tuvojoties finišam, nenoskaidrotie spēļu rīkotāji strauji paaugstina grūtības līmeni, nepamet sajūta, ka laika zobratu kļūst arvien vairāk, ka viss kļūst aizvien sliktāk, un šai sajūtai ir zināms pamats. Runājot nopietni, tad man ir sava teorija, kāpēc tā. Sabūvēta tik sarežģīta pasaule, ka kaut cik objektīvi izsekot tās mijiedarbībai varētu tikai Einšteina smadzenes. Tādēļ jau birokrātiņi kļuvuši par savu struktūru marionetēm, akli izpildot pavēles. Visapkārt meklējot ienaidniekus, nepamanām pašu ļaunāko no tiem, kas neatlaidīgi tikšķ pie sienas, liekot pārāk padevīgi pacelt acis uz to. Jo varētu un varbūt pat vajadzētu būt tā, ka laiks ir tikai muļķīgs gliemezis, kas velkas nopakaļ uzvarētājiem. Mēs, kuriem vajadzēja valdīt pār laiku, esam kļuvuši tā vergi. Teiciens, ka laimīgie laiku neskaita, ir miermīlīga sacelšanās pret Pulksteni, ja vien tie nav tikai vārdi. Tik nez kāpēc ar visiem absolūti precīzajiem atompulksteņiem vienmēr sanāk, ka nav laika. Par spīti modinātājiem un grafikiem. Vai tiešām nemākam plānot – vai arī negribam? Varbūt arī tā ir sacelšanās. Ienaidniekus ienīst. Jo katra sekunde jautā, vai kaut ko daru, lai vismaz kādā no dažādajiem veidiem kļūtu nemirstīgs. Kaut ko PASPĒT nenoliedzami ir laika jautājums. Diemžēl latiņa pacelta vēl augstāk – ne tikai vienmēr jāpaspēj, bet jāpārspēj. Var saprast, kādēļ tikšķošā radījuma un neglaimojošo apstākļu komandas uztveram mazliet vieglprātīgi. Sacensties ar novecošanos ir absolūti nevienlīdzīga cīņa. Bet pacīnīšanās uzturēs labākā formā.
