Būt gatavam uz ļaunāko, bet sagaidīt to labāko. Tāds esot veselīgs un racionāls skats uz dzīves notikumiem. Kā vispār gatavoties ļaunākajam? 1994. gadā pavisam nelielā punktā uz mūsu mazās un apaļās planētas ar mums vienā laikā un telpā, ko apspīd tā pati saule, notika prātam netverams noziegums. Nieka simts dienās Ruandas genocīdā huti nogalināja teju miljonu tutsu. Kaimiņš kaimiņu, vīri savas «nepareizās» sievas, viņu brāļus, māsas un vecākus. 44 procenti bojāgājušo tā arī nesasnieguši 15 gadu vecumu. Sacirsti ar mačeti, triekti pret sienu, dzīvi aprakti. Samīti un izdzēsti kā tādi nevajadzīgi prusaki ar visu viņos snaudošo potenciālu kļūt par ārstiem, skolotājiem vai vienkārši labiem draugiem. Izdzīvojošie liecina, ka šis šausmu vilnis sācis velties negaidīti, kaut etniskā konflikta gruzdoņa bija smirdējusi jau vairākus gadus. Nevienam prātā neienāca, ka tā varētu uzšvirkstēt tik pretīgi ļaunā veidā un grandiozā apmērā. Cik izgludinātām jābūt cilvēka smadzeņu krokām un aizdambētiem emocionālās uztveres kanāliem, lai vispār kaut ko tādu dabūtu gatavu? Cik vienaldzīgai pasaulei, lai uz to nereaģētu?Arī mūsu tautas vēsturē pulsē prātam neaptveramas lietas. Karš, deportācijas vien pirms dažiem desmitiem gadu. Domāju, neviens notvertais un savāktais lielais un mazais pat iedomāties nevarēja, kāds liktenis viņus sagaida. Arī Edvarta Virzas «Baigās vasaras» pravietojumi šo vīziju līdz galam tā arī nenodeva. Ļaunais nāca, pārvēlās un noslaucīja visu savā ceļā. Bez loģikas, cilvēcības un sirdsapziņas. Kā tam varēja sagatavoties?Analizējot notikušo, jāatzīst, ka neviens «čē-pē» tomēr nerodas tukšā vietā. Kā uz maitu savācās ērgļi, tāpat sliktais jau pamazinātās formās liek sevi manīt apkārtējā telpā. Jautājums, vai spējam šo ziņojumu uztvert, atkodēt un rīkoties. Tam gan vajadzīgi pamatīgi receptori un ātra reakcija bēgt vai aizstāvēties, bet tā vietā mēs parasti izvēlamies domāt pozitīvi. Aizmirstam, ka dzīvē staigājam pa plānu ledu, bet apakšā ir auksts un dziļš. Mierinājums vien, ka ielūstot cerība vēl nav pagalam. Brūces dzīst, un no dvēseles ar laiku izplēn skaudrā sāpe, bet vajadzētu palikt mācībai. Diemžēl ļaunais ir mums līdzās!
