Miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts! Varētu domāt, ka pasaule gatavojas svētkiem, kuriem sirdī jāienes miers. Lai cik tas būtu dīvaini, valstis gatavo kodolprogrammas. Nekas nav mainījies – visur meklē drošību, pat lietās, kas ir visnedrošākās pasaulē. Katrs kaut kur citur – veselīgā dzīvesveidā, karatē, miesassargos, pareizos paziņās, naudā, varā, reliģijā. Gan jāteic, ka miesassargu, sargsuņu un daudzas citas ekstras ir arī slogs un sava veida važas – tātad pretstats brīvībai. Neiet ārā no sava mitekļa, maksāt par signalizāciju un novērošanas sistēmu, apdrošināt mantu un dzīvību. Ja tā padomā – būt drošībā nemaz nav interesanti.Par spīti plašajām apcerēm par labākiem laikiem, puse Latvijas iedzīvotāju nespēj izdzīvot līdz algai – par spīti tam, ka dzīvo uz atlaidēm, it kā būtu par kaut ko vainīgi. Vai tās būtu mūslaiku grēku atlaides par to, ka visi neesam veiksminieki? Pēc loģikas «veiksminieki» var būt tikai daži, tādēļ varbūt arī nav vērts īpaši gribēt. Leģendārais ķēniņš Zālamans dzīvi salīdzinājis ar vēja ķeršanu. Sadzīvi un valodu – mūsu vienīgo saziņas un domāšanas līdzekli – okupējušas tīri praktiskas nozīmes, kuras daudziem vārdiem ir vairākas. Bet atcerēsimies, ka nopelnīt var ne tikai naudu, bet arī uzmanību, iztērēt var arī spēkus, uzkrāt – atziņas, ieguldīt – ģimenē un bankrotēt var – dvēsele. Ar valodu mazohistiski manipulē katrs, kam nav slinkums. No formulējuma veiksmīguma atkarīgs, vai cerētais loms būs dabūts. Jo kaut kam ticēt ir tikpat viegli kā tam neticēt. Iestāsti sev, ka esi laimīgs. Bet vai tie, kas sevi sauc par laimīgiem, to panākuši ar pašiedvesmu vai pašapmānu? Kad vajag glaimot, sakām – slaids, kad vajag iedzelt – kārns, lai gan fakts no tā nemainās. Drukns vai tomēr resns? Bezbailīgs vai tomēr pārdrošs? Valoda tiešām ir visas nesaprašanās avots, ko varētu apliecināt mans divgadnieks, kurš runāt vēl nemāk, bet mēs lieliski saprotamies. Jo valoda ir vēl viens līdzeklis, kā panākt savu.Senais joks skan, ka pilnīgi droši varam būt par divām lietām – nodokļiem un nāvi. Ir arī kas drošību nemeklē. Apjēguši, ka neaizsargātība ir pamatstāvoklis. Drošību gaidīt ir muļķīgi, ja nu vienīgi audzēt to pašiem – tāpat kā gūt var dodot. Kaut ko darīt, lai apkārtējie nejustos tik neaizsargāti. Taču es vairāk gribētu būt nevis drošībā, bet drošam par sevi.
