Var apbrīnot, kā mūs fascinē jaunas lietas! Tikko dzimis mazulis, kura nevainība, smaids un smarža spēj mīkstināt visnobružātākās sirdis. Jauna māja, kur vēl gaisā virmo svaiga krāsa un apņemšanās pieradināt katru vissīkāko piņģerotu tās interjerā. Adrenalīna un gaidas uzverdošs jauns darbs, jauns apģērba gabals un matu sasukājums. Kā pirms sprinta izšauta starta raķete ar iztrūkšanos un mobilizēšanos. Tā gan daudziem ir krietni vilinošāka izjūta nekā pats skrējiens. Citādi tas nebūtu tik īss un sapņu atkritumu kastē nemētātos vesels lērums pusdarītu, iespējams, arī ieskrambātu, nedaudz notraipītu un ielūzušu lietu. Lāpīt zeķes un attiecības sev vairs nav modē. Jaunais taču ir rokas stiepiena attālumā!«Pieci, četri, trīs, divi, viens, urrāāā!» rēc pūlis gadumijā, skandinot glāzes un vēršot skatu uguņošanas virzienā. Te tās plaukšķ zilas, zaļas un sarkanas, piešķiļot ilūziju dzirksti šķietamam jaunam sākumam. Cerībām un gaidām. Tomēr tā ir tikai maģija, kas parasti beidzas jau nākamajā rītā, kad pret morālajām paģirām līdz vien realitātes sāļais gurķītis. Jo zeme ap sauli turpina savu gaitu. Ar astronomisku precizitāti tā skalda laiku tādos pašos rītos un vakaros kā pērn, aizpērn un pirms gadiem desmit. Tāpat gribas ēst un kārtot dabiskās vajadzības, jāmeklē darbs un jāmācās sadzīvot, lai neizlidotu no sociālā apļa drošības sistēmas. Tas paņem tik daudz laika un enerģijas, ka daudziem šajā ikdienā tā arī neizdodas notvert Jaungada naktī vēlēto laimi. Kur nu vēl jaunu sākumu!Vai vispār ir jāvēl un jāsolās to atrast? Izmaiņas taču kā lavīna nogāžoties brīdī, kad dažādu apstākļu virknējums sasniedzis savu kritisko masu. Manuprāt, tikai tad turpmākais notiek pa īstam. Neatkarīgi no datuma kalendārā. Bet līdz tam sanāk vien puskoka lēkšana ar augstu lidojumu un sāpīgu piezemēšanos nepiepildītu labo nodomu purvā. Kāds teicis, ka ar tiem pat esot bruģēts ceļš uz elli. Izjukusi apņemšanās jaunajā gadā biežāk satikties ar draugiem, piezvanīt vecmāmiņai un laiku pa laikam uzspēlēt futbolu ar savu piecgadnieku. Ķieģelītis pie ķieģelīša, un galā sirdsapziņu svilina vilšanās un dusmu liesmas. Ja vien to varētu izmest kā nošmulētu kreklu! Diemžēl būs jāmazgā.
