Mani sasmīdināja «Youtube» video, kur kāda sieviete savu zīdaini aiz rokām mētāja pa gaisu pēc kaut kādas jogas metodes. Komentētāji sprieda, vai bērns ir īsts. Varbūt lelle? Tad viens ieminējās: «Varbūt tā sieviete nav īsta?» Nekad agrāk vēl nav bijušas tādas iespējas mūsu acīm pārliecinoši uzburt neeksistējošas lietas. Ar vienu pogu uz sintezatora mājas pārvēršas milzīgā katedrālē, kuru piedūcina sulīgas ērģeles. Modernās tehnoloģijas pat atņem vajadzību pēc iztēles. Pasaku ēra tikai tagad piedzīvo ziedu laikus, kulmināciju. Vien paliek jautājums, kurš ir lielākais pasaku teicējs. Holivuda? Visdrīzāk, ka tā. Dzirdēts, ka pēc kases grāvēja «Avatar» cilvēkiem bijušas psiholoģiskas problēmas, jo aiz 3D brillēm redzētais izskatījies pārāk īsts. Nav arī brīnums, jo darbs pie šīs pasakas sācies 1994. gadā un iztērēti vairāk nekā 200 miljoni dolāru. Bet ir arī citi profesionāli pasaku teicēji. Pēc dažiem kadriem jau var atpazīt kārtējo Pilčeres romānu ekranizējumu, kur vienmēr būdiņas vietā ir pils, dārgākie limuzīni pasaulē un cilvēki – skaisti un relaksēti. Internetā pat izveidotas vairākas konkurējošas virtuālās pasaules, kur cilvēks var pastāvīgi dzīvot, iepazīties un staigāt pa bodēm un citām iestādēm. Galvenais jautājums ir – par ko tas liecina? Kādēļ milzīga industrija nodarbojas ar pasaku, scenāriju rakstīšanu? Kādam taču jāparāda realitāte gaišākās krāsās. Iemesls, visticamāk, ir mūsu neapmierinātība ar reālo pasauli.Un vai esat pamanījuši, cik pasakas ir tiešām pretrunīgas ar īstenību? Vai jums ir gadījies mežā sastapt mīļu lācīti? Saskaņā ar vārdnīcu pasaka ir «vēstītājas folkloras sacerējums, kam ir raksturīga fantastika». Tā ir tiekšanās uz pilnību, lai viss būtu pēc iespējas skaistāk, labāk, vairāk. Lai gan man ļoti patīk kāda definīcija, kas labi saskan arī ar reliģiju atziņām, ka pilnība sasniegta nevis tad, kad vairs nav ko pielikt, bet tad, kad vairs nav ko atņemt. Mūžīgais jautājums – vai vairāk ir labāk. Kaut cilvēki mazāk dzītos pēc ārējiem spīdekļiem, bet padomātu arī par sirds skaidrību. «Mazā, sirmā kumeliņā Jāj pa ceļu pasaciņa. Ātri, ātri steidzas viņa, Rokā zelta pātadziņa. Jāj un jāj un neapstājas, Zemes virsū nav tai mājas.»Tā bija Aspazija. Arī man šķiet, ka pieaugušo pasakas ne vienmēr beidzas laimīgi. Diemžēl pasaka ir un paliek tikai pasaka.
