Jūs droši vien zināt stāstu par Ēģiptes faraonu, kurš netaisni apspieda Dieva tautu. Tādēļ Mozus gāja pie viņa ar vienu lūgumu: «Atlaid Manu tautu!» Katru reizi šo cilvēcisko lūgumu faraons noraidīja ar strupu «nē» vai arī teica «jā», lai vēlāk pārdomātu.Būsiet pamanījuši, cik dažādi var traktēt vienu un to pašu lietu vai notikumu: nolemtība, lāsts, nelaime, nejaušība, sakritība, likumsakarība. Viss atkarīgs no tā, no kuras puses paskatās. Par nepaklausību faraona zemi piemeklēja mocības un lāsti. Jautājums ir – vai auklēt netaisnību ir izdevīgi arī ilgtermiņā? Pašmāju karaļi apsver iespējas, kā par iedzīvotāju nodokļiem sākto reklāmbiznesu padarīt likumīgu. Atcerēsimies tikai, ka, netaisnību padarot likumīgu, tā nekļūst par taisnību, bet gan dubultnetaisnību. Lai Dievs pasargā! Lai gan… Tieši Jelgavā man ir zemo griestu sajūta, ka nav vairs ne Dieva, ne velna, viss ir kā iecirsts akmenī no pasaules radīšanas un nekas nekad un nemūžam nemainīsies. Jo rokas augstumā debesīs drošā vietā aizspraustas putras karotes, bet principiāliem meklētājiem starp piezemētajām «daudzmiljonu» rūpnīcām trūkst gaisa.Ir dzirdēts, ka šur tur ārzemēs pašvaldības pat finansiāli atbalsta tos pilsētas neatkarīgos laikrakstus, kuriem neiet tik spīdoši, lai saglabātos veselīga konkurence, bet šeit tīši gremdē vienīgo laikrakstu. Absurds un tumsonība. Gribētos zināt, kur Latvijā vēl būtu palikusi kāda vietiņa, kur pirmais vārds pieder taisnībai un vienlīdzībai. Kāds labums no mūsu saukļa «Viens likums, viena taisnība visiem»? Ja vietējiem karaļiem uz presi nāk dusmas, tad lai viņi beidzot saprot, ka tas ir normāli, jo tāds nu ir šī demokrātijas svarīgā balsta uzdevums – norādīt uz nepilnībām.Nolemtības sajūta. Man ir tāda sajūta, ka es varētu būt un arī nebūt, un no tā pilnīgi nekas nemainītos. Ka mēs varētu būt un tikpat labi arī nebūt – gan šajā pilsētā, gan vispār šajā pasaulē. Taču vajadzīga kāda cerība, kāds negaidīts pagrieziena punkts, kas izsistu no guļamrajona sastinguma. Pat ja īstenībā tas būtu taisnākais ceļš uz elli. Varbūt Saeimā vajadzēja ievēlēt 100 talantīgākos režisorus, kas mācētu tautai vismaz justies labāk, nenolaist rokas. Kā zināms, «uzprišināts» cīņasspars dažkārt uzveicis pat neārstējamas slimības, arī nolemtības sajūtu.
