Kultūršoks – tas varētu būt atbilstošs sajūtu raksturojums pēc iepazīšanās ar ebreju izcelsmes kinokritiķes Valentīnas Freimanes autobiogrāfisko darbu. Īpaši gribētos komentēt viņas pārdomāto audzināšanu, sevišķi vecāku nodrošināto izcilo izglītību. Tas sasaucās ar manām agrākām pārdomām par veiksmes priekšnoteikumiem – kādām īpašībām jāpiemīt, lai dzīves laikā daudz sasniegtu. Bērnā investējoši gudri vecāki, disciplīna, izglītība, piemīlīgs izskats, materiālā bāze, kontakti, atjautība… dzīvesvieta, veselība, tautība… Tā pēc svarīguma varētu kārtot šos priekšnoteikumus. Cik no tiem piemita V.Freimanei? Viņas vecāki meklēja labākās, dārgākās skolas; pārceļoties uz dzīvi citā valstī, mainīja guvernantes un mājskolotājus ar pretēju kultūru un labu izglītību, tā līdz pat 12 gadu vecumam. Līdz ar to jau agrā bērnībā runājusi trīs valodās vienlaicīgi un četru gadu vecumā sākusi lasīt pieaugušo grāmatas. Desmit gados ar pilnvērtīgu pasi jau pastāvīgi kursējusi starp Rīgu un Berlīni, vārdsakot, pieaudzis cilvēks ar dziļu izpratni. Arī tas, ka pie viņas vecākiem ciemojušies teju visi Eiropas mākslinieki, slavenākie kinoaktieri, mūziķi, tātad acu priekšā – kultūras centrs. Nemaz negribas salīdzināt ar sevi, pie kura ciemos nāk gandrīz vien uz vārda un dzimšanas dienām un arī tikai radinieki. Dzīvot spraigu dzīvi – arī tur vajadzīgi zināmi priekšnoteikumi, un katram tas nav pa spēkam. Pārdomas raisīja arī tālaika rīdzinieku un vispār austrumnieku piekoptā etniskā šķirošana – pretstatā 20. gadu Rietumu demokrātijai un praksei, kad par frančiem un vāciešiem dēvēja attiecīgās valsts pilsoņus.Izdzīvošanas režīmā viss notiek otrādi – tuvāk, ātrāk, lētāk. Es noteikti nelepojos ar savu lauku izglītību; lielajās pilsētās, kā man šķiet, parasti ir arī lielākas prasības. Nelepojos arī ar savām iespējām un pat apņēmību investēt bērnos. Tieši ar to šokēja šī grāmata un šis dzīvesstāsts, kas izklausās pārāk perfekts un ideāls, ne kā reālajā dzīvē, kur absolūti bezrūpīga un tajā pašā laikā ļoti piepildīta bērnība šķiet neiespējama. Personīgais šoferis un limuzīns, kas tajos laikos bija retums. Visas jaunākās grāmatas tika vienkārši nopirktas, vajag vai ne. Vai arī mūsdienās kāds tik nopietni pieiet izglītībai kā vērtībai, nevis izšķiež savus līdzekļus dārgās mašīnās? Kādreiz cīnījās par saimi, apmetni, cilti. Mūsdienās karo nacionalitātes. Domāju, pienācis pēdējais brīdis ieiet nākamajā līmenī, pacelties pāri šai – no cilvēka gribas un nopelniem neatkarīgajai – pazīmei un kļūt par planētas patriotiem.
