«Cik žēl, ka mēs esam tik maz, cik mēs esam, un vairāk mēs nevaram būt,» savā dziesmā ironizē «Čikāgas piecīši», un es velku līdzi. Nekā cita jau šajā situācijā nevar darīt. Tikai dziļi pūst. Un vajag ar’! Varbūt izventilēsies plaušas, izpūtīsies visa mazvērtība un kļūs vieglāk elpot mazajā pleķītī zem saules, kur latvju mēlē runā labi ja miljons. Pārējie ļāvušies izdzīties, izkaisīties un asimilēties.Nezinu, kāpēc nēsājam sevī šo abortēšanās gēnu, kas iedarbojas ikreiz, sastopoties ar pārspēku un pasliktinoties ekonomiskajiem apstākļiem. Tas taču aptur mūsu attīstību! Nenoliekam vienu eksāmenu pēc otra, neiemācāmies rāpot, bet raudam, ka nespējam staigāt un paši noslaucīt dibenu. Padodamies. Pārāk ātri, kaut principā esam raduši pie smaga darba rijās un līdumos.Sapņi par to, kā būtu, ja būtu, protams, ir saldi. Tie allaž pildījuši anestezējošo funkciju, lai fiziskās realitātes dubļi, netīrumi, mūžīgie uztraukumi un pienākumi, kas kā sagrabējušas konservu bundžas velkas līdzi visos platumu grādos, nenomāktu pavisam. Aizver acis un esi laimes zemē, kur piens un medus tek. Mūsu Latvija uz šīs ilūziju kartes droši vien izskatītos kā zaļa saliņa ar tiem pašiem pāris miljoniem smaidīgu un apmierinātu ļautiņu. Lai nekristu uz nerviem, tie dzīvo jūdzes attālumā cits no cita, kopj savu lauku un puķu dārzu un ražo ekoloģisko pārtiku, kuru kā vanagi izķer pēc tīrā un pašu rokām darinātā izsalkušie eiropieši. Cilvēki ir iedvesmas, iniciatīvas un spēka pilni. Tie aktīvi pulcējas uz tautas sapulcēm, lai paši lemtu savu likteni. Neaizmirst apmeklēt arī dvēseles «gaismas saliņas». Lasa grāmatas un ieklausās savā visdziļākajā būtībā, kas palīdz atrast ceļu uz mieru un šīs pasaules kārtības saprašanu. Ir arī pilsētas, kurās ielas gludas kā spogulis. Gaisu nepiesārņo izplūdes gāzes un rūpnīcu skursteņi. Šajā vietā strādā intelekts, sapratne un iejūtība.Neizklausās neticami. Tikai kā lai nokļūst līdz šim punktam Ž? Arī ja mūsu būtu skaitliski daudz vairāk, nedomāju, ka tas līdzētu. Varbūt vienīgi celtu lielmanības apziņu, ka aiz mums stāv pulks, kas neļaus sabradāt. Ticu, ka risinājums slēpjas dziļāk mūsos pašos. Ja vien tam nav par vēlu. Mēs taču izmirstam…
