Daudzas lietas un fakti it kā zināmi, bet reti sevi apgrūtinām ar vārdiņu «kāpēc».Zināms, ka bērniņi jau kopš pirmajām dienām meklē vecāku robežas. Pareizāk būtu teikt – bērniņš meklē vecāku nospraustās robežas, jo tās ir vienīgi mūsu pašu izdomājums. Bērniņš paaugas un meklē gan vecāku, gan skolotāju, gan draugu nospraustās robežas (lasi: pacietību). Pieaugušie meklējumus paplašina, bet virzieni jau krasi atšķiras. Sportisti noskaidro galējo izturības un veiklības robežu, politiķi – melu un nekaunības iespējas. Donžuāni uzstāda mīlestības rekordus. Altruisti sacenšas ticības lielumā un labo darbu veikšanā. Aktieri iet uz āru, pārbaudīdami savas hameleona un pārliecināšanas spējas. Intelektuāļi virzās uz iekšu, elpu aizturējuši, nirst prāta dziļumos. Lai kā gribētos kļūt par Imantu Ziedoni, tā paliek vienīgi utopija. Jo vienīgais veids, kā kļūt par Imantu Ziedoni, ir – BŪT Imantam Ziedonim. Varam tikai brīnīties par dižgariem, kuriem robežas šķietami nepastāv, un gribēt tiem līdzināties.Tā nu gan dižgari, gan niekgariņi sev apkārt dēsta pārbaudītus robežstabiņus un tos pulē, radot un precizējot tā saucamo dzīves jēgu. Cik tie ir prātīgi vai smieklīgi, noteiks laiks. Daudz laika. Uzjautrinos par velnišķīgajām «gadsimtu sērgām», kā savulaik dēvēja valsi, klavieres, rokenrolu. Pagājušā gadsimta «nelaime» – droši vien televizors. Interesanti, ko varētu nominēt par šodienas tikumības kataklizmu? Varbūt internetu, kas iekārtojies teju katrā mājoklī? Jā, piekrītu, ka bez šīm lietām sabiedrība teorētiski varētu būt svētāka, taču tam vajadzīgs viens nosacījums – vēlme tādai būt. Ja sabiedrība nevēlēsies būt svēta, nekas un neviens to neatturēs no pretējā. No absolūtas, dumpīgas, nevaldāmas brīvības no jebkādiem ierobežojumiem.Televīzijā iet raidījumu cikls par to, kā paplašināt intelekta robežas. Par to, ka arvien mazāk kļūst sfēru, kur noder padomju cilvēki ar standartizētu jeb «pareizo atbilžu» domāšanu un izglītību. Ka labāk pieņemt darbā «nepareizos» cilvēkus, kas nebaidās kļūdīties, spēj izdomāt nestandarta risinājumus, radoši ģenerēt idejas. Ļoti iespējams, ka mūsu izdomātās robežas ir tikai bailes no nezināmā. Savukārt tie, kas nebaidās, robežsargus netēlo. Drošība ir laba lieta, bet mūsdienu straujumā un mainībā – drīzāk stagnējošs kavēklis.
