Kā jau daudziem zināms, Lielbritānijas princis Viljams mēneša beigās precēs pelnrušķīti, līdz ar to šim stāstam seko līdzi ne tikai dzeltenie mediji. Internetā uzdūros šai tēmai. Man ļoti patīk lasīt virsrakstus, taču dažreiz pat tie var izraisīt riebumu. «Prinča Viljama draudzene atsakās ierasties uz vakariņām Bekingemas pilī», «Prinča Viljama dāvanu līgavai atrod suņa izkārnījumos», «Prinča Viljama kāzas, iespējams, translēs 3D formātā», «Prinča Viljama kāzas Lielbritānijas ekonomikai varētu dot vairāk nekā pusmiljardu latu», «Prinča Viljama līgava uz saderināšanās monētas izskatās neglīta», «Prinča Viljama kāzām par godu saražoti īpaši prezervatīvi», «TV rādīs prinča Viljama kāzas, jo labi reitingi bijuši Polijas prezidenta bērēm». Ko lai saka, viss iespējamais materiāls tiek utilizēts, piedaloties karaļnama agrākā majestātiskuma noplicināšanā. Lai nu kas, bet Anglijas karaļnama vēsture var lepoties ar personībām, nelokāmiem Džordžiem un dzelzs Elizabetēm, taču, kā vienmēr, pārcilvēku saldo mītu spēj sabojāt daži darvas pilieni, kaislība pret otro dzimumu. Labam karalim jāspēj darīt nevis to, ko viņš grib, bet – ko viņam VAJAG darīt. Prakse karalim precēties tikai ar princesēm, vēlāk tikai ar augstdzimušām personām līdz ar moderno ēru ir pagājusi. Pagriezienu Anglijas karaļnama uztverē, manuprāt, ienesa princeses Diānas spīts, turoties pie savas cilvēcības šarma vairāk nekā pie senču ģerboņiem un tradīcijām. Redzēsim, vai pēctečiem izdosies atrast jaunu veidu, kā tautai «iebarot» savu augstdzimtību. Tiem, kas reiz bija prinči un karaļi, tagad gan lielākoties atliek piestrādāt par aktieriem. Tas liek aizdomāties par apzinātu spožuma radīšanu arī citviet, kad patiesība tiek noklusēta tautas garīgās veselības vārdā, tā sacīt, lai nesāktos vispārēja panika. Noziegumi, katastrofas, epidēmijas, upuri. Cik par to mēs zinājām padomju gados? Tā visa it kā nebija. Nebūsim naivi, ka šī prakse ir aizmirsta. Otrs paņēmiens – noziegumus izgudrot. Daudzas grāmatas sarakstītas par daudzajiem nesmukumiem, kas tikuši noslēpti 11. septembra lietā; pat esot savākti pierādījumi, ka trīs Ņujorkas debesskrāpji tikuši prasmīgi detonēti pāris sekundes pēc «teroristu» ielidošanas logos. Es nemaz nebrīnītos, ja ASV valdība pati būtu izveidojusi mītu par terorismu, lai mums būtu, ar ko cīnīties. Ar ienaidnieka tēla radīšanu nodarbojusies ikviena ietekmīga vara. Arī mēs Spodrības mēnesī diemžēl satīrām tikai ārpusi.
