Aizmirstiet par auklēm! Aizmirstiet par mātes pienu! Tā es nesen dzirdēju no viena darba devēja, kas, lai arī nepamatoti konkrētajā gadījumā, audzināja savus padotos. Šķiet, kapitālisma saspīlējumi ielauzušies nu jau visai personiskā – attiecību – līmenī, kad pat rūdītākie slaisti spiesti pārdomāt savu attieksmi pret darbu. Un ne tas vien. Ar šo agresīvi materiālistisko noskaņojumu sāk izbalēt tāpat jau nespožās emocionālās krāsas, kuras nomaina pelēkdrūmais vienaldzības tonis. Vai jums nav bail iedomāties sevi pakrītam uz trotuāra pēkšņā vājumā, jo, ļoti varbūt, tiksiet ātri kvalificēts kā piedzēries vai aizmidzis? Kādai vajadzētu būt ideālajai sabiedrībai, lai tā neradītu truliķus, kuriem nekas neinteresē? Kuriem tukša labā smadzeņu puslode. Man vismaz nav vienalga tas, ka man viss vienalga. Ir viegli uzkārt noziedzniekiem kaklā akmeņus un bļaut, ka viņi paši vainīgi. Bet mēs paši esam viņus izaudzinājuši – nesadzirdētus, nesaprastus un nenovērtētus. Neizauklētus vai pārauklētus bin ladenus, kurus pēc tam paši medījam kā zvērus. Vienmēr atrodas «neaizvietojamās personas», kas dažādu īpašību dēļ tiek aprūpētas no galvas līdz kājām. Joprojām ir tādas sievas, kas visu mūžu apģērbj savus vīriešus un pieliek tiem zem deguna ēdienu. Joprojām likumi neattiecas uz valdniekiem un naudīgajiem. Joprojām blondīnes tēlo sekretāres. Skarbā patiesība ir tāda, ka aukles netiek piedāvātas vienīgi ierindniekiem. Jo kādam taču ir arī jāstrādā.Lai paveiktu visu, kas iecerēts, vajadzētu saviem bērniem paņemt aukli. Bet laiki ir grūti, kaut kā jālāpās pašiem. Tikai viena lieta kļūst arvien skaidrāka – paši vecāki vai nu labprātīgi, vai likuma kārtā tiek pataisīti par mēmām auklēm, kas savām atvasēm nedrīkst ne pirkstu piedurt, ne grīdu likt izmazgāt, jo, redz, cilvēktiesības. Tāpēc izaug tādi tēviņi, kas jāauklē visu mūžu, citādi vecākus piekaus, padzīs no mājām vai pat noslepkavos. Vaimanājam, ka latviešu kļūst arvien mazāk. Bet vai vecāku profesija nav kļuvusi pārāk riskanta?Uz galu iet tik ļoti pierastie dabas resursi, bet tāpat jau skaidrs, ka stāvam uz laikmetu sliekšņa, pavisam citādas pasaules – vēl šaurākas. Reliģijas to sauc par pasaules galu, un daudziem tāds tas var izvērsties. Bet vienmēr būs vajadzīgas aukles un vienmēr atradīsies tie, kas mācēs tās izmantot.
