Viņu nevar redzēt, tāpēc daudzi teic, ka esot izdomāts. Bet vienalga dusmojas uz Viņu. Par visām pasaules nelaimēm. Bērniem, kas cieš badu. Viesuļvētrām, zemestrīcēm un cunami, kas vienā mirklī pusizdzerto rīta kafijas krūzi sasit smalkās druskās. Asiņainajiem kariem, kuros emociju pilno dzīves stāstu vietā figurē vien cipari ar daudzām, daudzām nullēm. Jauno paaudzi, kas pazūd narkotiku purvā. Neizdevušos mīlestību. Slimībām un atlaišanu no darba. Nevar tā vienkārši gribēt saprast likumsakarības, ka, iespējams, paši esam vainīgi pie šīs nožēlojamās lietu kārtības. Kad tā kārtējo reizi izgāžas un brūk, gružus labākajā gadījumā spējam satīrīt, paslaukot zem paklāja. Lai kluptu un gāztos katru reizi no jauna, ilgodamies pēc miera un atpestīšanas. Varēja taču nākt visu varenais Viņš un beidzot globāli atrisināt šo situāciju! Tas nekas, ka šāda radikāla intervence varētu nozīmēt arī lielas nepatikšanas. Viņam ar pirkstu vairs nevarēs rādīt. Rādīs Viņš.Noguruši no ekonomiskām nebūšanām, daudzi vēlas kaut ko līdzīgu valstiskā ziņā. Ja jau mūsu simts gaišie prāti nejēdz izvest valsti no krīzes, neiekuļoties ārprātīgos parādos, pasludināsim valsts bankrotu un lūgsim kādu no malas sakārtot to! Ka tikai ātrāk tiktu atpakaļ mīkstajā dīvānā un siltajās čībās, neaizdomājoties, kādas šim kontraktam varētu būt sekas. Iespējams, mums vajadzēs atteikties no karoga un valodas vai pielūgt jauno ķēniņu, pārdēvējot ielas un mēneša nosaukumus kalendārā viņa vārdā. Ātrais un taustāmais labums bieži vien aizmiglo acis cenai, līdz attopamies parādnieku cietumā. Līgumiem taču ir divas puses – pienākumi un tiesības. Sāpīgi, bet realitāte noķer vienmēr un arī pastrādātais ātri vai vēlu liek par sevi manīt. Spītīgi kā stāds tas traucas cauri cietajai zemei un mēdās visnegaidītākajā brīdī. Atkal jāceļ tas paklāja stūris un jāslauka apakšā, izdomājot visādas pasaciņas, kas un kā varēja būt, ir bijis vai nav domāts. Taisni jābrīnās, kur dažkārt mēdzam tērēt savu radošo enerģiju. Tā vietā, lai veidotu noderīgas lietas, izgudrojam banālus melus, kas nemitīgi jāapdrošina pret gaismā nākšanu. Taču zemeslodi neapturēt, lai panāktu mūžīgu nakti. Rītausma ir likums!
